Выбрать главу

—    Nu, nu! — iesaucās komandieris, un viņa balsī ieska­nējās sarkastiski toņi. — Tu gribi teikt, ka cilvēki, vis­augstākās civilizācijas pārstāvji, šādos apstākļos iznīcina savas mašīnas un pārkaļ tās par zobeniem, izmet lūžņos motorus un sēstas kara ratos, lai sāktu slepkavot citus cil­vēkus — tos, kam dažādu iemeslu dēļ ticis mazāk vai arī nemaz nav ticis metālu un kas bijuši spiesti pāriet tieši uz akmens cirvjiem. Tāda, pēc tavām domām, ir šī tehniskā revolūcija?

—    Vai tad es to esmu teicis?

—    Nē, tieši tā tu neesi to formulējis. Taču, sekojot ta­vai domu gaitai, ir jāatzīst, ka Gigants kādreiz sasniegs Sākotnes līmeni, un Sākotni patlaban pārstāv tikai mežoņi un ar bronzas zobeniem bruņoti karavīri!

—   Nekā tamlīdzīga, — stūrmanis atgaiņājās. — Par šo planētu mēs vēl zinām ļoti maz. Un civilizācija, starp citu, ir ne tikai prasme iegūt, bet arī prasme atteikties. Vispirms — ētiskajā plāksnē, pēc tam — nenovēršami — arī materiālajā. Prasme atrast daždažādās jomās aizstājē­jus, kuru bezgalīgajā pasaulē ir neskaitāmi daudz. Par visu to mēs pagaidām nekā nezinām. Varbūt nafta nav tik nepieciešama, kā mums liekas? Varbūt visu, ko vien cil­vēks-vēlas, var radīt no vakuuma un, kad vairs nav va­jadzības, uz turieni aizraidīt atpakaļ? Mums tā ir pārāk tāla nākotne… Visu, ko esam šeit redzējuši, mēs pagai­dām nevaram sasaistīt vienotā ķēdē, nevaram iekļaut ne­kādā koncepcijā. Tāpēc varbūt…

Komandieris nopūtās, juzdams, ka strīds stipri ieilgst. Un, it kā piebalsojot šai nopūtai, pēkšņi iežvadzējās me­tāls.

—   Klusāk! — viņš bargi brīdināja. — Te nav konfe­renču zāle!

Vīri pārmetoši uzlūkoja cits citu. Taču neviens neno- dūra galvu, atzīstot sevi par vainīgu. Tad Mozels pačuk­stēja:

—    Tas nav šeit, pie mums…

Un tūdaļ, apstiprinot viņa vārdus, metāls iežvadzējās vēlreiz. Visi sastinga; žvadzoņa kļuva skaļāka, un tai pie­vienojās arvien jaunas skaņas. Brīkšķēja zari, kāds pa laikam iesprauslojās un krāca. Beidzot tumša nenosakā­mas formas masa izvirzījās no biezokņa un paprāvā attā­lumā plūda garām kosmonautiem. Dīvainā priekšmeta kontūras bija ļoti sarežģītas: katrā ziņā tas neizskatījās ne pēc mašīnas, ne pēc cilvēka, ne arī pēc dzīvnieka. Me­tāla žvadzoņa, kas skanēja dažādās toņkārtās, tagad bija dzirdama ļoti labi, un tomēr biezokņa melnais fons jopro­jām neļāva noteikt, kas īsti tur kustas.

Kapteinis nervozi rakņājās pa kombinezona kabatām, meklēdams infrasarkanās acenes. Tumšais rēgs jau bija pavirzījies dažus metrus uz priekšu, kad no biezokņa iz­nira otrs, pēc tam — trešais un ceturtais… Ritmiski šū­podamies, it kā sakalti vienā ķēdē, šie radījumi gāja savu ceļu. Cilvēki tikai grozīja galvas, pavadīdami tos ar ska­tieniem un atkal pievērsdamies mežam, lai nepalaistu ga­rām brīdi, kad no turienes iznāks kārtējais fantoms. Minū­tes ritēja lēni, taču beidzot mīklainās būtnes bija pavirzī­jušās tik tālu uz priekšu, ka tās varēja labāk saredzēt.

Nākamajā mirklī apslāpēts pārsteiguma sauciens izlau­zās no kosmonautu mutes.

Smagā kavalērija! Bruņinieki pilnā kaujas apbruņo­jumā. Galvas ķiverēs ar paceltiem sejsegiem, krūtis bru­ņās, arī gurni, kājas un rokas — viss iekalts metālā. Pie jātnieku sāniem ovāli vairogi un gari šķēpi, to strupie gali iespiesti kāpšļos, un smailes kā kuģu masti pacēlās pāri kolonnai. Arī varenie zirgi bija tēraudā iekalti un ap­segti ar greznām segām, kas sniedzās gandrīz līdz zemei. Smagi cilādami kājas, šie dzīvnieki reizēm klanīja gal­vas, un tad visapkārt skanēja laužņu džinkstoņa, bez tam bruņinieku garie zobeni trinās gar kāpšļiem, bet tērauda elkoņi — gar sānu bruņām. Tas arī izraisīja metālisko žvadzoņu, ko pirmīt bija sadzirdējuši kuģa ļaudis.

Aizturējuši elpu, kosmonauti palaida garām šo nez no kurienes uzradušos kolonnu. Taču pēc brītiņa no bie­zokņa iznāca otra kolonna un sāka izvērsties pa kreisi, bet mazliet tālāk parādījās trešā, kura sāka izvērsties pa labi. Radās iespaids, ka bruņinieki gatavojas kaujai. Ko­mandieris pavēlēja visiem būt gatavībā, lai gan bruņi­nieki manevrēja, pagriezuši kosmonautiem muguru, un tātad, acīm redzot, negatavojās tiem uzbrukt. Uzmanīgi vērodams šos manevrus, komandieris pačukstēja stūrma­nim:

—    Tikai tā mums vēl trūka… Es pat nevarēšu atkāp­ties, kāja nepavisam vairs negrib klausīt. Ja kaut kas at­gadīsies, būs jāšauj…

—    Karš… — Mozels nomurmināja. — Bet karā ir jā­rīkojas tā, kā tas karā pieņemts, vai ne, komandier? Mēs izvairāmies no cilvēkiem un saceram visādas hipotēzes; vai nebūtu labāk kādu sagūstīt un tad no gūstekņa uzzi­nāt visu, kas mūs interesē?

—    Noteikumi, Mozel, — komandieris gandrīz vai ar nožēlu pačukstēja.

—    Arī karam ir savi noteikumi, un tie, manuprāt, atceļ visus pārējos.

—    Tev taisnība, — komandieris teica, ar skatienu pava­dīdams bruņinieku kolonnas. — Šo ir par daudz. Bet droši vien parādīsies arī citi…

—    Es esmu pret, — stūrmanis noteikti iebilda.

—    Tu esi viens. Bet pārējiem… sagatavoties!

18

Lai gan vienība bija pilnā kaujas gatavībā, cilvēka pa­rādīšanās kosmonautus pārsteidza, viņi pat nodrebēja — tik pēkšņi tas bija iznācis no biezokņa.

Visi ieroči acumirklī vērsās pret nācēju, tomēr trīsošie stobru gali skaidri liecināja par vīru satraukumu. Koman­dieris tikko dzirdami pačukstēja, lai pagaidām nešauj. Viņš bija sapratis, ka cilvēks ir pamanījis viņus, bet nav nobijies, un tātad nekas ļauns tam nevarēja būt padomā. Cilvēks tuvojās bez jebkādas piesardzības, stampādams pa kritalām un saceldams ellišķīgu troksni. Un, tiklīdz stūrmanim iešāvās prātā, ka iedzimtais diez vai būtu tā rīkojies, nācējs teica: