— Zemestrīce? Apvidus neizskatās seismiski aktīvs… Bet kas to lai zina, uz šīs planētas laikam viss ir iespējams …
— Atceries Gigantu? — stūrmanis nomurmināja. — Kaut kas līdzīgs tur notika katru reizi, kad ieslēdza rezerves centrāles…
— Nekāda salīdzinājuma! — iebilda Stens. — Tur satricinājums bija tikko jūtams par spīti visai viņu enerģētikas jaudai.
— Jaudu samērs… — stūrmanis noburkšķēja, veltīgi cenzdamies iebāzt rokas sadriskātajās piedurknēs.
Komandieris palūkojās augšup. Debesjums atradās savā vietā, starp koku galotnēm redzamie melnā samta ielāpi bija nobārstīti ar zvaigznēm, kuru vienmērīgais spīdums allaž iedvesa cilvēkiem uzticību. Pēkšņi debesīs pāri mežam pavīdēja kāds siluets: parasts daudzstāvu nams tur nez kādēļ lidoja horizontāli. Tam pa pēdām absolūtā klusumā aizjoņoja vakuuma dirižablis, kas šķita pārnests uz šejieni tieši no Zemes, kur šajā laikmetā to bija ļoti daudz. Ieraudzījis gaisā debesskrāpi, komandieris neviļus ierāva galvu plecos. Viņam likās, ka nupat, nupat milzīgā masa gāzīsies lejā un apraks gan mašīnu, gan cilvēkus zem savām drupām… Taču nekas nenotika, drīz debesis attīrījās, gaiss palika nekustīgs un no augšas nedzirdēja ne
skaņas. Komandieris pašķielēja uz vīriem. Viņi bija mierīgi. Mozels zondēja ēteru un, par spīti traucējumiem, vēl cerēja nodibināt sakarus ar kuģi. Stens, piešķiebis galvu, ieklausījās tukšgaitā strādājošā motora dūkoņā. Komandieris izberzēja acis un teica:
— Braucam, nav ko kavēties!
Un atkal miglainie, izplūdušie koku apveidi sakustējās. Uz ekrāna skaidri redzams — tikai dažus soļus no mašīnas priekšgala — ceļu šķērsoja kāds zvēriņš, ne lielāks par kaķi. Varbūt tas arī bija kaķis.
— Neievērojāt, kāds viņam kažoks? — Maņifiks jautāja.
— Manuprat, gaiši zils, — stūrmanis pavīpsnāja.
— Mani tas interesē tīri teorētiski, — ķīmiķis apvainojies teica, tad palūkojās pār mašīnas bortu un piebilda: — Sten, vai tu visu laiku brauc pa savām vecajām pēdām?
— Nē. Jūs meklējot, mēs par daudz līkumojām. Tagad es braucu pēc kursa rādītāja.
— Tātad tās nav mūsu pēdas?
Patiesi — priekšā bija redzama kāpurķēžu sliede. Stūrmanis aplūkoja to vērīgāk.
— Vai tev neliekas, ka šīs pēdas ir platākas?
— Arī es tā skatos, — teica komandieris. — Vai tikai tās nebūs mūs šonakt maldinājušas?
Stens pabrauca mazliet tālāk — līdz vietai, kur kāpurķēžu pēdas bija sevišķi skaidri redzamas. Apvidus mašīna uzbrauca uz pēdām un, paklausot komandiera žestam, apstājās. Cilvēki izkāpa.
— Jā, — izdarījis dažus mērījumus, komandieris atzina. — Viņu kāpurķēdes ir par diviem centimetriem platākas, un atstatums starp tām — lielāks. Arī kāpurķēžu forma viņiem cita.
— Viņiem? — jautāja Mozels. — Ko tas nozīmē?
— Nezinu, — komandieris dusmīgi atcirta. — Vai eks- preslaboratorija mums ir līdzi?
— Vienu acumirkli! — Maņifiks atsaucās.
Analīze neprasīja daudz laika. Pēc brītiņa Maņifiks atrāvās no masspektrogrāfa okulāra, izberzēja acis un teica:
— Tērauds un tērauda sakausējumi. Samērā primitīva tehnika, mašīna bijusi smaga. Svars? Hm… pēdu dziļums … atbalsta platība, — viņš ātri aplēsa un tad paziņoja: — Aptuveni rēķinot, mašīna svērusi vismaz trīsdesmit tonnas. Mēģināsim spriest pēc analoģijas! Kādas cilvēku konstruētas kāpurķēžu mašīnas ir bijušas tik
smagas?
Komandieris kaut ko pārlika prātā, taču fiziķis bija ātrāks.
— Tanks! — viņš iesaucās. — Kaujas mašīna ar spēcīgu motoru. Atceraties šonakt dzirdētās skaņas?
— Tanks? — komandieris lāgā negribēja ticēt. — Vai tiešām? Bet kur šis tanks tādā gadījumā palicis?
Savu domu viņš nepaguva izteikt līdz galam, jo zvaigznes nodzisa, un tas bija šaušalīgi.
Uz planētām, kas atrodas lodveida kopās vai Galaktikas centrā, zvaigznes naktī spīd nesalīdzināmi spilgtāk nekā uz Zemes, un par šo planētu naksnīgajām debesīm neapšaubāmi varētu uzrakstīt daudz labākus dzejoļus nekā tos, kuri līdz šim sacerēti uz Zemes, kaut gan — kas to lai zina — tādi dzejoļi varbūt jau sen ir uzrakstīti… Bet nu zvaigžņu gaisma, zilgana un mirgojoša, kas tikko vēl bija plūdusi no visām debess pusēm, pēkšņi nodzisa. Kapteinis pacēla galvu, un visi pārējie atkārtoja viņa kustību.
Pirmajā mirklī likās — spīdekļus aizsedzis tumšs negaisa mākonis. Pēc tam viņi saprata, ka mākonis tas tomēr nav, lai gan izskatījās tikpat liels un gaismu necaurlaidīgs.
Viņi lūkojās, pamiruši aiz šausmām, dažs — atvēris muti, cits neviļus, it kā atgaiņādamies pacēlis roku… Pār cilvēku galvām vairāku simtu metru augstumā aizslīdēja viduslaiku pilsētas mūri — masīvi, roboti, ar torņiem, šaujamlūkām un vārtiem. Mūriem sekoja nami ar šauriem logiem un smailiem jumtiem, kuros blāvi atvizēja svins. Gaiss oda pēc ozona un viegli sprakšķēja. Maņi- fika garajos matos, kas bija sacēlušies stāvus, iezibējās zilganas dzirkstis …
Sienas slīdēja pār viņu galvām līgodamās un šķobīdamās, it kā tiešām būtu celtas no ūdens tvaikiem, lidojumā tās nemitīgi mainīja formu, veidojot asus stūrus un izliekumus. Radās iespaids, ka tās visu laiku meklē izdevīgāko konfigurāciju — tādu, kas neļautu iespējamam pretiniekam ne no vienas puses brīvi tuvoties cietoksnim; arī ēkas un augstie, masīvie torņi ar lūkām un galerijām nemitīgi pārvietojās, un šīs kustības pavadīja dobja rūkoņa, kas izklausījās pēc tālumā grandoša pērkona.
Tas viss stipri atgādināja tuvojošos negaisu, tikai neviens līdz šim nebija redzējis tādu negaisu un tādus mākoņus, par kuriem nevarētu teikt, ka tie atgādina viduslaiku pili, bet gan būtu jāsaka, ka tie ir tāda pils, ko nezināms spēks pacēlis gaisā; tāpat kā par lidojošu cilvēku nevar teikt, ka viņš atgādina cilvēku, jo cilvēks viņš taču ir!