— Un tomēr, — stūrmanis pārtrauca ieilgušo klusumu, — kamēr izlūki meklēs ūdeni sintezatoriem, atļauj palūkoties, vai tuvumā nav kādu civilizācijas pazīmju. Sākotnei pirmās pazīmes rādiuss nevar būt liels.
Komandieris, tāpat kā jebkurš kosmonauts, labi zināja, ko nozīmē pirmās pazīmes rādiuss: uz civilizētas planētas, dzīvei derīgā apvidū, no jebkura punkta jānoiet tikai samērā neliels attālums, lai pamanītu cilvēka darbības pēdas, un — jo augstāka civilizācija, jo šis attālums mazāks.
— Ko domā speciālisti? — komandieris vaicāja.
— Stūrmaņa viedoklis man šķiet saprātīgs, — ar pūlēm atkratījies no valdzinošajām atmiņām, teica Alsters. — Tomēr degviela jāsagādā pēc iespējas drīzāk: ja reaktori apstāsies, visas mūsu aizsargierīces būs bezspēcīgas.
Un puse speciālistu palocīja galvu par zīmi, ka piekrīt viņam.
— Esmu vienis prātis ar komandieri, — lakoniski paziņoja galvenais mehāniķis Stens, un visi pārējie viņam piebalsoja.
— Labi, — komandieris secināja. — Bet vai tu pats, stūrman, būsi ar mieru vadīt brīvprātīgo grupu, ko varēs apgādāt diemžēl tikai ar vieglajiem ieročiem?
— Jā, — navigators, ne mirkli nesvārstīdamies, atbildēja.
— Tad gatavojies!
Sagatavošanās neprasīja daudz laika. Visas operācijas, kas saistītas ar nolaišanos uz svešas planētas un apvidus izlūkošanu, apkalpe bija apguvusi tādā mērā, ka veica tās gandrīz automātiski, pateicoties atmiņai, kura mīt muskuļos un nevis smadzenēs. Tā cilvēks iet — nedomādams par to, kas jādara, lai cilātu kājas. Pagāja tikai dažas minūtes, un brīvprātīgie pilnā ietērpā, apbruņojušies ar nepieciešamo iekārtu un ieročiem, jau bija sapulcējušies kuģa priekšā. Stūrmanis ziņoja komandierim, ka grupa gatava doties ceļā.
Komandieris pārlaida skatienu nelielajai ierindai — desmit vīriem, kas likās sīki un nevarīgi salīdzinājumā ar kuģa milzīgo metāla masīvu. «Desmit vīri,» viņš nodomāja. «Tātad kuģī paliks tikai sešpadsmit…» Un stingrā, skanīgā balsī teica:
— Jūsu uzdevums izlūkot apvidu desmit līdz divpadsmit kilometru rādiusā. Meklējiet pēdas, pazīmes … Bet vispirms — ūdeni! Saule jau sāk slīdēt lejup, diennakts ilgums te izskaitļots — tieši divdesmit viena stunda. Ņemiet vērā: rītausmā jums ir jāatgriežas! Termiņš — četri nulle nulle.
Brīdi viņš klusēja, it kā gribēdams, bet neuzdrošinādamies kaut ko teikt, tomēr pēdīgi piebilda:
■— Un vēl… Panāc šurp, stūrman!
Komandieris mazliet attālinājās no ierindas, un stūrmanis viņam sekoja. Apstājies komandieris ar roku atbalstījās pret kuģa amortizatora grumbuļaino metālu un klusā balsī — nepavisam ne tādā, kādā mēdza dot pavēles — teica:
— Paklau, stūrman… Visi zina — un es varbūt labāk par citiem — ka tu esi pats spējīgākais no zvaigžņu flotes navigatoriem. Un, ja vienreiz būsi kļūdījies, tas nekādā ziņā neaptraipīs tavu godu. Arī labākajam šāvējam kādreiz jānogurst; nav iespējams visu mūžu dienu no dienas trāpīt mērķi precīzi centrā… Neviens neskatīsies uz tevi greizi, nevienam nenāks ne prātā tev kaut ko pārmest. Ja šī planēta ir Sākotne, tas nozīmē katastrofu. Tas nozīmē, ka tiks sagrauts cilvēces sapnis par pilnību, ko tā kādreiz varētu sasniegt. Tieši tādēļ mūs taču sūtīja šurp — lai mēs kaut ar vienu aci palūkotos uz šo pasakaino pilnību un laimi. Bet ko mēs no šejienes atvedīsim? Bezgalības vietā nulli? Tā ir slikta matemātika, draugs. Es neattīstīšu savu domu tālāk, tu esi jau sapratis, par ko runāju. Vai nebūtu labāk, ja mēs abi atzītu, ka Sākotni neesam atraduši?
— Tu sakj — abi?
— Jā. Es saku — abi. Es nebaidos pārmetumu. Daudz bīstamāka ir vilšanās. Lai mani uzskata par sliktu, nekam nederīgu komandieri. Lai nospriež: nē, viņam nedrīkstēja uzticēt šīs ekspedīcijas vadību. Lai notiek pats ļaunākais, ko vien varu iedomāties — esmu gatavs maksāt šo cenu par cilVēces ticību rītdienai… Un, lai to saglabātu, mums nebūs jānoliedz dabas likumi. Redzi, draugs, man nav vajadzīgs grēkāzis, es pats esmu ar mieru uzņemties vainu, kaut gan — liekot roku uz sirds — nekādu vainu te nesaskatu. Tāpēc lūdzu tev tikai vienu: uzņemies arī tu daļu vainas, atzīsti, ka esi kļūdījies. Kļūdījies, sekodams man. Tu taču zini, ko Zemei maksāja mūsu ekspedīcija. Paies daudzi gadi, iekams to varēs atkārtot. Nāks jaunas paaudzes … Un cilvēki nezaudēs ticību nākotnei, viņus nenomāks traģiskas nojautas. Redzi, stūrman, kāda atbildība gulstas uz mūsu pleciem! Tad arī nesīsim abi šo smagumu, turēsimies, kā vīriem klājas. Mēs esam stipri, kosmoss mūs norūdījis. Mums abiem tas būs pa spēkam. Nu, dod roku, stūrman, un lai neviens cits nenojauš patiesību!
Komandieris izstiepa roku. Stūrmanis to satvēra plaukstās, taču ne jau tā, kā to dara, lai apliecinātu piekrišanu vai vienprātību, viņš satvēra izstiepto roku kā trauslu priekšmetu un skumji pašūpoja galvu.
— Tu teici: lai neviens cits nenojauš patiesību. Bet ari mēs to nezinām. Tavi vārdi varbūt ir saprātīgi, bet kāpēc tu domā, ka tieši tagad vilšanās būs visgrūtāk panesama? Tāpēc ka nākotnes vaibsti, acīm redzot, nav tādi, kādus mēs gaidījām? Bet, jo vairāk laika paies, jo tuvāka kļūs šī nākotne, jo skaidrāk būs redzams, ka tā neatbilst mūsu priekšstatiem. Es neticu civilizācijas bojā ejai; šis tukšums mani nebiedē — gan pienāks laiks, un viss noskaidrosies. Mani satrauc kas cits: arī tu tātad esi pārliecināts, ka šī ir Sākotne, mūsu tālās nākotnes iemiesojums; tev tikai liekas, ka civilizācija uz šīs planētas gājusi bojā, ka cilvēci gaida tukšums un iznīcība, un šis apstāklis tevi biedē. Bet tieši tas ir pats ļaunākais!… Jo, redzi, kosmonauti var būt piesardzīgi, taču bīties viņi nedrīkst. Vai nav tā?