Tur mehāniķis Seņins un otrais stūrmanis Verners jau bija paspējuši no izlūkraķetēm izņemt mnemokristālus ar novērojumu ierakstiem. Pirmo no tiem Verners tūdaļ ievietoja dešifratorā. Iedegās zaļā actiņa. Atskanēja komandas, kurām paklausot izlūkraķetes pirms nedaudz vairāk nekā divām stundām bija pacēlušās gaisā. Vienlaikus uz dešifratora ekrāna parādījās videoieraksts. Vispirms kļuva redzams klajums un tajā — zvaigžņu kuģis. No augšas tas atgādināja aci, kas vērīgi raugās debesīs. Kad raķetes nedaudz attālinājās, varēja manīt, ka šī acs — tās redzoklis bija vizuālās novērošanas kupols — vainago sešu gigantisku kolonnu veidotu konstrukciju, kas pareizā sešstūra formā aptvēra septīto — vismasīvāko, bet lejā katra kolonna beidzās ar milzīgu balsta amortizatoru …
lzlūkraķešu negaidītā atgriešanās varēja nozīmēt, ka stūrmaņa grupa uzņēmusi ar tām sakarus un nosūtījusi abas raķetes atpakaļ, bet tā mēdza rīkoties tikai gadījumā, ja sabojājusies raidstacija — un arī tad jebkura ziņojuma nogādāšanai būtu pieticis ar vienu raķeti. Otra iespēja bija tāda, ka izlūkraķetes pazaudējušas novērošanas objektu un atgriezušās pašas. Šis variants arī bija paredzēts programmā, bet tas būtībā nozīmēja trauksmes signālu. Un komandieris nosprieda, ka otrā iespēja laikam gan ir reālāka.
Viņam bija taisnība. Uz ekrāna varēja skaidri saskatīt, ka mežs kļūst aizvien biezāks, spraugas starp koku lapotnēm kļūst aizvien šaurākas un pēdīgi izzūd pavisam.
Vizuālā saskare ar grupu bija zaudēta. Atlika pārbaudīt lokatoru ierakstus. Taču, pārslēdzis dešifratoru uz lokāci- jas režīmu, komandieris ieraudzīja, ka ekrānu sedz sīkas, baltas pārsliņas, kas pamazām saplūst necaurredzamā pien- baltā plēvē, aiz kuras vairs nevar atšķirt ne atsevišķus objektus, ne arī visu grupu. Nezaudēdams ne mirkli, komandieris pavēlēja iedarbināt helikopteru. Mašīna ar dzenskrūvi sakūla gaisu, viegli notrīcēja un atrāvās no zemes, tad brītiņu pasvārstījās, it kā izvēlēdamās virzienu, un beidzot, strauji uzņemot ātrumu, aizlidoja turp, no kurienes tikko bija atgriezušās raķetes. Ar skatienu pavadījis lidaparātu, komandieris steigšus devās uz trapu.
5
Sakaru kabīnē viņu sagaidīja klusums — nevis rāms un mierīgs, bet gan drūms, nelaimi vēstījošs. Klusēja sakarnieki, mēmi bija viņu ieslēgtie uztvērēji. Bez trokšņa griezās automātiskā izsaukuma ripulis. Vērīgāk ielūkojies, komandieris pamanīja, ka skaļuma regulatori stāv pretī nulles iedaļai. Ar strauju kustību viņš pagrieza vienu no tiem. Tarkšķi un kaucieni tūdaļ piepildīja kabīni. Indikatori sāka haotiski mirkšķināt. Planētas atmosfērā, acīm redzot, plosījās kaut kas līdzīgs magnētiskajai vētrai; mazās rācijas izstaroto viļņu kūli tādos apstākļos varēja uztvert augstākais puskilometra attālumā. Pārvarēt traucējumu jūkli spētu vienīgi lielais kuģa lokators, kas bija paredzēts darbam izplatījumā.
Pagāja dažas minūtes, iekams lokatora antenu izdevās noliekt vajadzīgajā leņķī. Pēc tam kuģa centrālajā vadības telpā blāvi iezaigojās ekrāns. Uz traucējumu fona varēja skaidri saskatīt baltu plankumiņu. Tas bija spilgts un nekustīgs. Un tieši šī nekustība lika visiem saraukt uzacis.
— Deviņarpus kilometru, — komandieris, apslāpēdams bažas un satraukumu, skaļi sacīja. — Tie ir viņi. Neviens cits tas nevar būt. Apstājušies, lai atpūstos? Savādi… Uz ekrāna redzams tikai viens objekts! Tātad attālums starp cilvēkiem nepārsniedz divus metrus: ja distance būtu lielāka, figūras uz ekrāna nesaplūstu vienā plankumā. Bet pēc noteikumiem izlūki atpūtas brīžos nedrīkst novietoties tuvāk par trim metriem cits no cita. Nedomāju, ka stūrmanis to būtu aizmirsis… Turklāt viņi nekustas.
— Nekustas, — nomurmināja radists Mozels un piebilda šķietami bez jebkāda sakara ar iepriekš teikto:
— Mūsu iekārtas būtu uztvērušas pat atsevišķa šāviena skaņu. Taču mēs neko nedzirdējām.
— Kad saņemts pēdējais ziņojums? — komandieris jautāja Mozelam. — Kad sākušies traucējumi?
— Pirms pusstundas. Viņi paziņoja, ka joprojām iet pa mežu un ka, spriežot pēc visām pazīmēm, ūdens nevar būt tālu. Nekādas cilvēku pēdas neesot manītas. Nekā aizdomīga. Pašsajūta bijusi teicama.
— Hm… — komandieris centās runāt pēc iespējas nepiespiesti. — Acīm redzot, magnētiskā vētra… Kā? — Viņš pagriezās pret vadības telpā ienākušo Verneru.
— Jūs jau atpakaļ?
— Jā. Nupat atgriezāmies. Iespējams, ka no helikoptera mēs viņus redzējām. Bet pārliecināti neesam. Redzamība caur lapotni — gandrīz nulle. Nekādus signālus uztvert neizdevās.
-— Mēģinājāt viņus izsaukt?
— Jā. Bez rezultātiem.
— Labs ir, — komandieris sacīja balsī, kurā līdzās bažām skanēja arī možums; viņš atkal bija savā stihijā — apstākļos, kur jāpieņem zibenīgi lēmumi un tikpat zibenīgi jārīkojas. — Visiem apkalpes locekļiem sagatavoties! Vienību es vadīšu pats. Šeit kuģī par vecāko paliks Stens, galvenais mehāniķis, kopā ar diviem sakarniekiem. Dodamies ceļā pēc piecām minūtēm!
6
Ļaudis sapulcējās norā pie kuģa pakājes. Pāri kaklam visiem bija apmestas siksnas un to galos krūšu augstuma iekārti droši un spēcīgi ieroči. Vīru muguras šķita kuprainas no uzkabinātajām somām, kurās saskaņā ar noteikumiem bija iekrauta trīskārša pārtikas deva. Pie jostām piestiprināti, sānos šūpojās aparātu un instrumentu futrāļi. Kājās visiem bija gari stulmu zābaki, kas izturējuši pārbaudi pat reptiļu paradīzes Lernejas staignajos purvos. Komandieris vērīgi nopētīja ļaudis, tad kolonna dev.is ceļā; gājienu noslēdza trīs vareni roboti, kas bija īpaši apmācīti un varēja noderēt jebkurā neparedzētā situācijā.