Šajā brīdī robots iedūcās dobji un brīdinoši. Tērauds atkal pazibēja cilvēku rokās un vērsās pret visām debess pusēm, gatavs iznīcināt bez žēlastības. Izrādījās, ka trauksmes iemesls ir prāvs brūngans un ļoti pinkains zvērs ar nelielu kupri pie skausta; zvalstīdamies viņš tuvojās, uzmeta ļaudīm paviršu skatienu, ievilka nāsīs gaisu, bet, liekas, nolēma, ka nav vērts te ķēpāties, un aizčāpoja, ik pa brīdim noliekdamies un plūkdams sulīgās, melnās ogas. Komandieris ar strauju delnas triecienu laikā paspēja noliekt zemē stobru, ko bija sažņauguši M'bano pirksti: viņš labi pazina savus vīrus. Zoologs Simons nomurmināja: «Ursus…» — Lācis, — Seņins pārtulkoja un, sakrustojis rokas uz krūtīm, sekoja pārējiem.
Nesteidzīgi soļodams, botāniķis Kapļins skaļi prātoja par to, ka normālā mežā priežu un augļu koku kopīga eksistence diezin vai būtu iespējama. Patiesi, vai šī planēta ir tik mežonīga, kā liekas? Komandieris, to dzirdēdams, paraustīja plecus.
— Es pieļāvu, — viņš sacīja, — ka cilvēki te ir sastopami. Akmens laikmets vai kaut kas tamlīdzīgs… Bet zvēri, kas no mums nebaidās, uzskatāmi pierāda, ka šeit cilvēku nav. Augļi? Ir visādas iespējas… Droši vien planētai piemīt zināmas īpatnības. Diezin vai būtu pareizi attiecināt Zemes likumus uz tik tālu un svešu pasauli. Ko šai sakarā domā biologs?
Nesaņēmis atbildi, komandieris atskatījās un sarauca pieri, jo laikam gan bija cerējis ieraudzīt gluži ko citu.
7
Kolonna, kurā ik cilvēks vēl nesen šķita vienotas ķēdes loceklis, kas nesaraujami saistīts ar visiem pārējiem, tagad bija zaudējusi savu parasto izskatu. Neviens nepamanīja, kā tas bija sācies. Varbūt kāds, sajaucis soli, vairs necentās pielāgoties kopīgajam ritmam, varbūt kādam bija apnicis turēt bargo ieroci rokās, un, satvēris stobru, viņš atmeta to aiz muguras. Varbūt tas bija noticis citādi — piemēram, kāds atstāja ierindu, lai paceltu viņam iepatikušos čiekuru vai zariņu — lai nu kā, kolonna šobrīd vairs neeksistēja. Tā bija izjukusi, izšķīdusi apmēram tā, kā šķīdinātājā izšķīst kristāls. Cilvēki gāja pa vienam un grupās; apkakles bija atpogātas, izstarotāji pārmesti aiz muguras un tādēļ šķita zaudējuši kaujiniecisko izskatu, kas, ja arī neiedveš bailes pretiniekam, katrā ziņā stiprina ieroču nesēja pašpaļāvība. Cilvēki gāja, brīvi un dziļi elpodami, daži pusbalsī sarunājās, citi klusēja, bet vienu otru vispār vairs nevarēja saskatīt aiz koku stumbriem. Tikai roboti vēl turējās ierindā, apzīmēdami vietu, kur būtu vajadzējis atrasties kolonnas galam; tie vienlaikus cilāja savas ziloņu kājas — kreiso, labo —, un komandiera skatiens it kā atpūzdamies mirkli pakavējās pie tiem.
— Stāt! — viņš nokomandēja. — Sakārtoties un ieņemt savas vietas! Vai mēs šeit esam pastaigā? Mūsu biedriem
draud briesmas! Nevienam bez atļaujas neatstāt ierindul Soļos marš!
Viņš pielika soli. Bet sev par izbrīnu jau pēc brītiņa konstatēja, ka arī pats vairs neielūkojas tik sasprindzināti biezokņa pakrēslī. Apvidū, kur mīt neiebaidīti zvēri, grūti gaidīt uzbrukumu no slēpņa. Un cilvēka nervus nevar sasprindzināt bez gala. Agri vai vēlu sasprindzinājumam vai nu jāizlādējas šaujot, vai arī jāatslābst; un šaut te nebija ne iemesla, ne arī vajadzības.
Komandieris pavērās pulkstenī un vēlreiz atskatījās — it kā vērtēdams noietā ceļa garumu, kaut gan maršruta izejas punkts vairs nebija redzams un mežs jau sen bija aizsedzis viņu kuģi. Saule laidās arvien zemāk. Koku lapotnes lēni šūpojās — augšā droši vien pūta vējš, bet šeit, lejā, dzirdēja tikai klusinātu šalkoņu, kas iežūžināja tā, ka gribējās aizvērt acis. Un tiešām — kāds nožāvājās, paguris no uztraukuma, no smaržām un nerimtīgajām putnu dziesmām. Tas bija Mozels, kas nemitīgi raidīja ēterā izsaukumus, ne uz mirkli neatraudamies no radio austiņām.
Tātad arī viņu sāk pieveikt gurdenums… Komandieris nopūtās. Šajā brīdī viņu panāca Alsters, enerģētiķis un mūzikas mīļotājs, kas pats nekomponēja, šķiet, tikai aiz pārlieku dziļas cieņas pret skaņu pasauli. Viņš gāja, ritmiski šūpodams galvu, un, ievērojis komandiera jautājošo skatienu, paskaidroja:
— Šajā mežā ir sava melodija. Ļoti savdabīga, bet cik brīnišķīgs ritms!
Komandieris novērsās neiebilzdams un arī nepiekriz- dams. Viņam bija lieliska muzikāla dzirde; pēc skaņas viņš ar milzīgu precizitāti varēja noteikt, kādā režīmā darbojas dzinēji, kā tiem trūkst un kā ir par daudz, bet zvaigžņu kuģa motors ir visai skaļš instruments, un seši «gamma» motori, ar ko apgādāta ikviena zvaigžņu barka, dzied tik vareni, ka uz šīs melodijas fona nekāda cita mūzika nav dzirdama. Aizraušanās ar mūziku prasa ļoti daudz laika, bet daudz brīva laika ir tikai diletantiem, — tā domāja komandieris, un, iespējams, viņam lielā mērā bija taisnība. Vēlreiz palūkojies uz kursa meklētāju, viņš nokomandēja: — Platāku soli! — jo manīja — cilvēki noguruši — un gribēja pēc iespējas ātrāk nokļūt tajā vietā, kur izlūkus piemeklējusi nelaime. Tikai tur pāries nogurums, kuram vēl varētu ļauties mājās, bet nekādā gadījumā — svešas pasaules džungļos.
Putni joprojām trallināja. Sausās skujas švīkstēja rāmi un draudzīgi. Gaiss bija nekustīgs, bet tajā, likās, strāvoja kaut kas tāds, kas satrauca stiprāk — lai arī citādi — nekā visbrāzmainākais viesulis. Pēkšņi daudzbalsīgajā putnu korī ieplūda jauna skaņa. Un komandieris saprata, ka tas tiešām ir neparasts putns, ja spēj izdziedāt visiem pazīstamu Zemes dziesmiņu …