Atgriezušies no medībām, mēs sapulcējāmies klaju- miņā netālu no nometnes. Kad visi bija sanākuši, atjāja Ovasess, un viņam nopakaļ skrēja neapseglots mustangs. Ikvienam Jaunajam Vilkam ir jāprot jāt un lietot ieroci tikpat brīvi, kā viņš elpo, runā, staigā un ēd. Tā nav viegla māka, taču tai jākļūst mums tikpat dabiskai un pierastai kā elpa un runa. Man tā padodas grūti, jo nav vēl sadzijis gurns pēc pirmā kritiena no zirga un tirpst rokas, sapūlētas vakar, vingrinoties tomahauka sviešanā.
Pēc Ovasesa mājiena es lecu mustangam mugurā. Tagad man jāauļo tā, lai Ovasess mani nepanāk. Es zinu: ja viņš mani panāks, es dabūšu pa muguru ne vienu vien bliezienu ar siksnu. Un roka Ovasesam ir smaga. Taču, ja man laimēsies apjāt visapkārt laukumam, nesaņemot neviena sitiena, es pārbaudījumu būšu izturējis.
Pieskrējis zirgam klāt, es ķēros pie siksnas, ar ko tas apjozts, un piekļaujos pie izstieptā kakla.
Es drāžos taisni uz priekšu, zirgs pats apmet līkumu ap retajiem laukuma kokiem. Aiz muguras skan Ovasesa zirga kāju dipoņa. Atskatos. Atstatums starp mums ir pavisam tikai divu zirgu garuma. Ovasess jau atvēzējas ar siksnu. Es jūtu — vēl mirklis, un man neizdosies izbēgt no svelošas atmaksas par slikto jāšanu. Es vēl ciešāk pieploku savam mustangam pie kakla un ar papēžiem dauzu viņam pa ribām. Puse no ceļa ir jau aiz muguras. Ovasess palicis mazliet iepakaļ, bet drīz „vien sāk bīstami, visai bīstami tuvoties. Jūtu viņa zirga spēcīgo elpu jau taisni pie auss, bet līdz zēnu baram, kas stāv laukuma malā, vēl atlicis vesels bultas lidojums.
Es jau dzirdu virs sevis spalgo siksnas svilpienu, bet tad man izdodas tā paraut zirgu aiz krēpēm, ka tas palec sāņus, un es, turēdamies pie ādas apjožas, no- šļūcu mustangam zem vēdera. Ovasesa zirgs ieskrējienā aizauļo man garām.
Iekām Ovasess zirgu apgrieza, es jau biju pie zēniem. Pirmo reizi biju uzvarējis.
Pēc jāšanas sākas veiklības pārbaude ieroču lietošanā. Rau, Lēkājošā Pūce lēkšiem traucas uz koku, uz kura uzzīmēts aplis cilvēka galvas lielumā. Vējš apvēdī mana drauga seju, atsviež no augstās pieres sīkās bi- zītēs sapītos matus. Viņa acis ieurbušās aplī. Paceltā rokā viņš tur nazi. Kokam garām joņodams, Pūce saslienas un ar strauju kustību sviež nazi mērķī. Spalvas, kas rotā naža spalu, klusi nošvīkst, naža asmens bez skaņas iecērtas mizā. Pūce atskatās, un viņa seja satumst: nazis iecirties ārpus apļa. Ovasess izrauj nazi un sniedz to citam zēnam. Es nezinu, vai man skumt par drauga neveiksmi vai lepoties ar to, ka vienīgi es šodien esmu pratis trīs reizes trāpīt taisni mērķī.
Kad atgriežamies nometnē, mūsu ēnas ir garas kā augstie dižskābarži, bet biezoknis norimis vakara klusumā. Mēs esam piekusuši, taču līksmi. Roka sāp no vingrinājumiem ar nazi un tomahauku, kājas trīc no zirga skubināšanas. Un, kaut arī dažiem no mums pēc jājiena pleci ir siksnas sasvītroti un kaut arī tikai man izdevies trīsreiz trāpīt ar nazi mērķī, mēs zinām, ka Ovasess ar saviem skolēniem ir mierā. Viņam tagad vajadzīga daudz lielāka piepūle, lai panāktu kādu no mums jāšanas laikā, nekā pirms trim mēnešiem. Un neviens pat no viņa visjaunākajiem audzēkņiem neaizsvieda nazi kokam garām, ar nazi un tomahauku «ne- cirta caurumu» izbiedētā, tukšā gaisā.
Šodien Ovasess pirmo reizi pēc ilgāka laika nebāra nevienu no mums, bet viņam tas ir tas pats, kas liela uzslava.
Kad debesis rietumos satumst un mēness spīd ar pilnu gaismu, mēs sēžamies ap ugunskuru. Virs ugunskura saltos dūmos kūpinās aļņa un stores gaļa. Lēkājošā Pūce sniedz Ovasesam nomedītās kazas sirdi, un skolotājs dala to četrās daļās un saka mums:
— Ēdiet, zēni, baltās kazas sirdi un lūdziet tās garu, lai nedusmojas uz jums. Vēlu, lai jūs, kad kļūsiet karavīri, jo bieži ēstu lāču sirdis un lai viņu galvaskausi greznotu jūsu teltis.
Debesis ir augstas, dūmu smarža sīva, un kazas sirds ir lielākais gardums. Mūsu dzīres ir vislīksmākās dzīres daudzu mēnešu laikā, kaut arī mēs sēžam ap ugunskuru nerunīgi un cienīgi. Ikviens ,no mums ielūkojas nākamībā un redz sevi kā lielu mednieku, par kura varoņdarbiem dziedās dziesmas pie ugunskuriem. Ovasess klusē, klusējam arī mēs.
Bet es savā dvēselē dziedu dziesmu par to, ka būšu kādreiz tāds kā Nepernuss un seja man būs tikpat skarba un lāča nagu iezīmēta. Tāpat kā Nepernuss, es metīšos cīņā ar pelēko lāci un iziešu no tās kā uzvarētājs. Tā būs lieliska cīņa. Man pretī nostāsies liels pelēkais lācis, nikns, ar vareniem ilkņiem un nagiem, bet man būs mans drosmīgums un mans nazis. Naža asmens ir vājāks par kuru katru lāča nagu. Naža asmeni var nolauzt pat pret koka zariņu, bet lācis ar saviem nagiem var saārdīt pat klinti. Taču es viņu uzveikšu un likšu savu kāju viņam uz skausta. Es ņemšu sev viņa vārdu un nebūšu vairs uti — zēns bez vārda, bet Pelēkais Lācis, Garais Ilknis vai Asais Nags.
Kā es ilgojos noguldīt teltī gurdenās miesas
Un kaut vienu vienīgu nakti mierā mist!
Vediet, ai kājas, aizvediet mani uz telti,
Kur Nanabuns atnāks pie manis — saldais Sapņu gars.
Aizsegu ieejai paver un atdusēt teltī
Aicini mani, mans mīļotais brāli.
III
Saules stari izauduši uz zāles segu ar tādiem rakstiem, ka tos nebūtu varējusi izšūt pati prasmīgākā sieviete. Pār pļavu nolīkusi augsta klints, kas izskatās pēc sakumpuša veča, kurš snauž, nolicis galvu uz ceļiem.
Klinti apskalo plata upe, tā šeit spēji pagriežas un gausi plūst uz biezokni. Pie pašas klints upes tecējums izgrauzis bedri, un te zem dzidras ūdens virsas slēpjas vērpatas.
Tā bija mūsu iemīļotā vieta. Šeit mēs mēdzām satikties — es, Tanto un Lidojošā Pūce. Šeit Tanto mācīja mūs peldēt un lēkt no klints.
Kad noriet saule, ūdens ap klinti sāk izskatīties kā sudrabota pļava. _Pirmo reizi es atnācu šurp naktī noslēgt ar upi un Ūdens garu asins brālību. Nakts bija klusa kā mierīgs miegs. Es atnācu šurp viens. Nostājies uz klints, es, roku pacēlis, sveicināju mēnesi, biezokni un koku galotņu atspulgus upē.