Par derības zīmi es iegriezu sev rokā, un sarkana asins lāse ieritēja rāmajā ūdenī. Un tad es ielēcu sudrabainajā dzīlē. Šai brīdī es vairs nebiju cilvēks, bet zivs, Ūdens gara tuvākais sabiedrotais un draugs. Es šķeļu ar rokām salto ūdeni, peldu pa straumi lejup, tad augšup pret straumi, tad ar pēkšņu grūdienu kā liela putna ēnas iztraucēta zivs sviežos dziļumā, lai sadurtos ar aļģēm apaugušo klinti. Kad es atraujos no upes dibena, zivis, kas peld man garām, mirgo kā spīgulīši biezoknī, tikai zivju gaisma ir blāva un noslēpumaina, kaut arī laipna, tāpat kā visa mana jaunā sabiedrotā — Ūdens gara valstība.
Tad es iznirstu. Es esmu ļoti mazs pret milzu klinti, kas nokarājas man pāri. Un tomēr es jūtos liels, kad apsēžos uz klints izciļņa. Jo, kaut gan es atkal esmu mazs zēns, es esmu noslēdzis jaunu brālību. Mēs klusējam visi četri — mēness, Klints gars, Ūdens gars un es.
Reiz Ogu mēneša nogalē, kad bija beigusies jauka diena un mēs, mācību nogurdināti, atpūtāmies kā parasti uz Klusējošā Karavīra klints, no lielo līdzenumu puses atskanēja zirgu kāju dipoņa. Sākumā tā bija klusa. Varēja likties, ka gurdums zvana ausīs. Pirmais pietrūkās kājās Tanto, tad arī mēs izdzirdējām tuvu un skaidru dipoņu. Mēs satraukti saskatījāmies. No tās puses, no mūsu nometnes puses, zirgu kāju dipoņa skanēja ļoti reti. Mums bija aizliegts jāt uz to pusi, un cilts mītnes karavīri tikai vissvarīgākajos gadījumos apmeklēja Jauno Vilku nometni. Kas gan tas varēja būt?
Tanto nolēca no klints, un mēs ar Pūci viņam sekojām.
Pie Ovasesa telts stāvēja stalts, melns zirgs, viss vienās putās. Viņš vēl nebija nomierinājies, dīžājās, kārpīja zemi un, galvu izslējis, smailēja ausis un zviedza. Es satvēru Tanto pie elkoņa, sirds man nemierīgi iepuk- stējās: tas bija mūsu tēva zirgs. Es sekoju Tanto skatienam, un mēs abi kopā devāmies pie liela, veca dižskābarža. Tā paēnā stāvēja mūsu tēvs. Viņš stāvēja klusēdams. Kājās viņam bija bārkšainas bikses, kuras mēdz uzģērbt tikai medībās vai kaujā. Krūtis viņam bija kailas, uz tām varēja redzēt rētas un platas lāča ķetnu pēdas.
Tanto, Pūce un es, mēs apstājāmies viņa priekšā. Nedrīkstējām teikt ne vārda, iekām tēvs nesāks runāt pirmais. Tāpēc mēs stāvējām nekustīgi un klusēdami, kaut gan man tik stipri gribējās krist tēvam ap kaklu, piekļauties viņam, dzirdēt viņa balsi. Es taču nebiju viņu redzējis veselu Lielās Saules laiku.
Tēvs vērīgi, bez smaida mūs noskatīja. Beidzot viņš pienāca, uzlika roku Tanto uz pleca un noglaudīja man galvu. Es uz mirkli zaudēju spēkus, sirds man sakāpa kaklā un acīs sariesās asaras. Man bija ļoti skumji, un tai pašā reizē es dusmojos uz sevi par to, ka aizvien vēl neprotu izturēties kā vīrs un manī vēl raud meitēna dvēsele. Par laimi, tēvs uz mani neskatījās. Varēja redzēt, ka, lai arī viņš mani apskauj, viņa domas ir tālu un šīs domas ir nemierpilnas. Pat Lēkājošā Pūce to labi saprata, jo, paraudzījies uz viņu ar pusaci, es pamanīju, ka skatiens viņam ir izbaiļu pilns un rokas mazliet dreb. Tēvs lika mums apsēsties, pats apsēdās līdzās un aizkūpināja savu mazo pīpīti. Viņš sāka runāt, bet kaut kā dīvaini: kaut gan saruna notika mūsu klātbūtnē, šķita, ka tā nav domāta mums. Viņš skatījās
pāri mūsu galvām un neuzlūkoja pat Tanto, kas jau bija tikpat kā jauns karavīrs. Viņš runāja tā, it kā gribētu tikai dzirdēt savas paša domas.
— Kad es biju tāds zēns kā tu, manu uti, un kā uti no Pūces ģints, mūsu cilts atnāca uz šo zemi, pie šās upes, lai dzīvotu mierīgu dzīvi un lai dzīvotu tālu no okimu — balto cilvēku mājvietām. Daudz Lielo Sauļu ir aizritējis pār mūsu mitekļiem, un tajos valdīja miers. Skanēja līksmas dziesmas, un karavīri dejoja Veiksmīgo Medību deju.
Es gribu, lai mani dēli cik iespējams drīz kļūst par karavīriem un stājas man blakus plecu pie pleca. Baltie ļaudis ir atkal atcerējušies par mūsu mitekļiem, un saule aizvien vairāk slēpjas no mums aiz ļauniem padebešiem. Baltie atkal ir atraduši ceļu uz manu tipi, un mums būs grūti nodabūt viņus no šā ceļa, grūti būs medīt brīvajā mežā un klejot mūsu biezoknī…
Es nesapratu, ko tēvs runāja, nesaprata arī Pūce. Vienīgi Tanto vērīgi lūkojās tēvā, it kā saprastu katru viņa vārdu un uztvertu tās domas, kuras tēvs pat neizteica skaļi. Es mazliet drebēju, taču ne tāpēc, ka saules ripa rietumos jau skāra koku galotnes un pār zemi sāka vēdīt vakara dzestrums. Kaut gan pie manis bija tēvs, brālis un draugs, man tobrīd šķita, ka esmu viens, apmaldījies un pamests nežēlīga ienaidnieka varā.
Tūliņ pēc saules rieta no biezokņa atgriezās Ovasess. Tēvs klusēdams sasveicinājās ar mūsu skolotāju, un, ne vārda nerunādami, viņi kopā iegāja teltī. Un gandrīz tūdaļ no telts atskanējas īsas, aprautas tamburīna skaņas. Tas bija signāls, kas aicināja visus vīriešus uz padomi. Tad Tanto satvēra mani un Pūci aiz pleciem:
— Pie Ovasesa lasās kopā karavīru padome. Ja jūs neurkšķēsiet kā sivēni, es ņemšu jūs līdzi pie telts paklausīties, ko vecie padomē runās.
Mēs ar Pūci nedrīkstējām pat iepīkstēties, tikai drudžaini pieķērāmies viņam pie rokas, mādami ar galvu un ar acīm lūgdamies, lai viņš tur solījumu.
Saule jau bija norietējusi, un ap telti biezēja tumsa. Mēs ilgi gaidījām, kamēr visi karavīri sanāks Ovasesa teltī, gaidījām, ierāvušies aiz tuvējiem krūmiem, baidīdamies pat čukstus ko sacīt vai skaļi nopūsties.
Tikai kad pēdējais karavīrs bija iegājis teltī, mēs, sekodami Tanto, līdām no akmens uz akmeni, uzmanīdamies, lai visu laiku paliktu tumšajā priežu ēnā. Trīsdesmit soļus no telts mēs nogulāmies garajā zālē. Bet tad tikpat kā uz burvja mājienu par mums atcerējās odi un par sodu mūsu pārgalvībai dzēla mūs taisni kā klaburčūskas. Es neizturēju un ar zīmēm rādīju Pūcei, lai nolauž paegļa zariņu un atgaiņā odus. Pūce bija tāds pats muļķis kā es. Vakara klusumā zariņš lūza ar brīkšķi, kas noskanēja kā pērkona grāviens. Tanto pamieloja mūs abus ar mokasīnu, taču, par laimi, neviens no vecajiem šo brīkšķi nebija ievērojis.