Laiks vilkās bezgalīgi. Tanto atstāja mūs un līda uz priekšu. Mums vajadzēja gaidīt viņa zīmi, taču viņš to nedeva. Man likās, drīz ausīs gaisma un saule atklās mūs mūsu slēptuvē. Es izbāzu galvu no krūma un palūkojos uz Ovasesa telti. Tur dega ugunskurs, un taisni tobrīd kaut kur tuvumā iekurkstējās miegains krupis. Tas bija brāļa signāls, ka varam līst uz telti.
Es jau biju norāpojis droši vien pusi no ceļa, kad no mākoņiem izspraucās mēness un apgaismoja visu apkārtni. Tai pašā brīdī pavērās zvērāda, kas sedza telts
ieeju, un uz sliekšņa parādījās tēvs. Es sastingu. Man gribējās uz vietas ielīst zemē vai kļūt neredzamam ka Manitu. Tiesa, tevs stāvēja iesāņus pret mums, taču es baidījos palūkoties uz viņu, lai ar savu skatienu nepiesaistītu viņa uzmanību. Tā vilks medīdams un arī mednieks nekad neuzluko savu upuri, lai tas nepamanītu viņa klātbūtni.
Sirds man gandrīz apstājās: es varēju vai zvērēt, ka tēvs patlaban raugās taisni uz mani un tūliņ pienāks un pacels mani gaisā kā mazu trusīti. Par laimi, tikai manām bailēm bija tik maza sirds. Tēvs mani nepamanīja. Viņš klusu iesvilpās. Par atbildi atskanēja zviegšana, un tad nodimēja viegli auļi. Zirgs paskrēja garām mazu gabaliņu no manis un apstājās pie tēva. Pēc mirkļa mēness atkal aizslēpās aiz mākoņiem un biezajā tumsā aiz atmestās zvērādas teltī pamirdzēja ugunskurs. Tad uz uguns fona pavīdēja mana tēva stāvs — viņš iegāja atpakaļ teltī.
Un tad es sajutu nespēku. Visu šo laiku biju gulējis līdz sāpēm saspringtiem muskuļiem. Biju tā sakodis zobus, ka tad, kad pielīdu pie Tanto, nevarēju pavērt žokļus. Tanto pazibsnīja uz mani lūša acīm:
— Tu izturies kā ežucūka, kas snāj, kurp acis rāda, bet ar galvu nedomā. Acis tev aklas kā kucēnam, bet galvā danco vāveres.
Brālis rājās tik klusu, ka es viņu tikko dzirdēju.
— Kā tu varēji līst ārā no akmens aizsega taisni tobrīd, kad mēness gribēja aplūkot pasauli? Sieviete tu būsi, nevis karavīrs!
Es padevīgi klusēju.
Beidzot mēs atradāmies pie pašas telts pretējā pusē ieejai. Pa augšējo spraugu tievā strūkliņā stīdzēja dūmi.
No telts skanēja paklusas balsis. Pa spraugu varēja ielūkoties telts iekšpusē. Pie ugunskura sēdēja ne vairāk par pieciem karavīriem: ar muguru pret mums Ovasess, viņam blakus Tanone — Nolauztais Nazis, Ovasesa brālis un vecais karavīrs Gičivape — Lielais Spārns. Ar seju pret mums — tēvs un burvis Rūgtā Oga. Daži citi karavīri atradās ārpus apgaismotā loka.
Burvim galvā bija vilkādas cepure ar noslīpētiem bi- zona ragiem, kas līgojās pie katras viņa galvas kustības. Kaklā viņam karājās lāča ilkņu virtene, uz pleciem uzmesta ar spalvām rotāta melnā lāča āda.
Mani pārņēma šausmas. Es dzirdēju, kā Lēkājošajai Pūcei aiz bailēm sāka klabēt zobi. Tanto saturēja viņam žokli un padraudēja ar dūri. Pūce iečukstēja man ausī:
— No kurienes te gadījies Rūgtā Oga? Vai pie mums kāds to ir acīs redzējis?
Patiešām, no kurienes viņš te varēja rasties? Viņš jau apmēram mēnesi dzīvoja mītnē pie ezera. Mēs netikām redzējuši ne viņu atjājam, ne ieejam Ovasesa teltī. Mēs trīcējām aiz bailēm. Pat Tanto elpoja ātrāk nekā parasti. Es nejaudāju ne acu novērst no Rūgtās Ogas. Es biju pārliecināts, ka viņš mūs redz un tūliņ pavēlēs mirušo gariem mūs sodīt par mūsu pārdrošību. Es piespiedos pie Pūces, gaidīdams belzienu. Tanto, redzēdams, kas ar mums notiek, pagrūda mūs pie malas.
Atskanēja tēva balss:
— Klausieties manī, diženie karavīri, lai jūsu ausis ir plaši atvērtas. Pirms četrām Mazajām Saulēm pie mums ieradās baltais cilvēks ar runājošu papīru. Papīrs pavēl mums atstāt mūsu zemi un iet dzīvot rezer- vācijā. Tā grib balto vadonis Vap-nap-ao.
Turpmākos vārdus es nesadzirdēju. Jo vairāk tāpēc, ka Tanto ar strauju rokas kustību pavēlēja mums atkal līst atpakaļ. Tikai daži vārdi atlidoja līdz mūsu ausīm, taču mēs nesapratām to nozīmi.
Tanto palika pie telts un droši vien zināja visu, par ko runāja karavīri. Mani pārņēma aizvien lielāks satraukums, tāpēc ka redzēju, kā Tanto vairākkārt sažņaudza dūres un reiz pat tvēra pēc naža, kas karājās viņam pie jostas. Atkal bija dzirdama tēva balss, kas vairākkārt atkārtoja Vap-nap-ao vārdu. Tad atskanēja Ovasesa un Rūgtās Ogas balss. Pakurlais Lielais Spārns runāja skaļāk par citiem, un mēs labi sadzirdējām viņa vārdus, ka pār mūsu mītni atkal, tāpat kā viņa jaunības dienās, savelkas melni padebeši. Atkal ierunājās tēvs, bet taisni tobrīd Tanto pavēlēja mums līst projām un arī pats līda mums nopakaļ.
Kad bijām atgriezušies priežu ēnā, es satvēru viņu aiz rokas.
— Tanto, — es lūdzu, — pasaki jel, par ko runāja karavīri.
Tanto noliecās pie mums.
— Tas, par ko viņi runāja, nebija domāts ne man, ne jums. Es neatceros, par ko viņi runāja.
— Tanto …
— Neatceros, — viņš atkārtoja un pagāja nost.
Mēs ar Pūci atgriezāmies savā tipi. Tikai šeit Pūce kļuva mazliet drošāks. Viņš ātrāk nekā es atbrīvojās no bailēm un tāpēc saskaitās uz mani.
— Tu esi un paliksi uti, un tavā galvā patiešām danco vāveres. Vai tiešām tu nevari it nekā izdomāt, lai tavs brālis mums visu izstāstītu? Nevari?