Ogu mēneša beigās es Dārdošo Aizu tuvumā uzgāju pelēkā lāča midzeni. Smailo Klinšu pakājē mēs ar Lēkājošo Pūci atradām vairākus vilku midzeņus. Mēs jau pratām nolasīt no pēdām, vai pa taku ir gājis cilvēks, va-i gājis ātri, slims vai vesels, draugs vai ienaidnieks.
Mežs mums bija kļuvis labs vecākais brālis, gādnieks un miteklis. Tajā mēs smēlāmies savu gudrību — zināšanas par dzīvi, prasmi dzīvot. Mugikoons — vilks bija mūsu draugs, kaut gan varēja kļūt arī ienaidnieks, tāpat kā lācis, zebiekste vai briedis. Koki mūs paglāba no lietus gāzēm un deva krijus kanoe laivām un zarus stopiem.
Nogalinājuši lāci, mēs neaizmetām tā galvaskausu, bet pakārām zarā, izrotājām ar zīlītēm un spalvām un iekšā iebērām tabaku — upuri Lāča garam. Nogalinātam bebrim novilkām ādu, bet pašu iemetām upītē, jo viņa stihija ir ūdens.
Nogalināto briedi mednieki nogulda ar galvu kej-vej- kejena — ziemeļrietumu vēja virzienā, pie purna tam noliek trauku ar ēdamo un uzsāk deju: mednieki attēlo brieža skrējienu, viņa lēcienus, tad mednieku soļus, vajāšanas, uzbrukuma un nāves ainu. Tad viņi pieiet pie nogalinātā dzīvnieka, glauda to un pateicas, ka tas ļāvis sevi nogalināt.
— Atdusies, vecāko brāl, — viņi dzied.
Bet burvis, tērpies lāča ādā, ar ragiem uz galvas runā tā:
— Tu mums atnesi savus ragus, un par to mēs tev pateicamies. Tu mums devi savu ādu, un par to mēs tev pateicamies. Tu piepildīji ar gaļu mūsu vēderus, esi par to laimīgs Mūžīgā Miera valstībā, kur mēs satiksimies pēc nāves. 0 lielais, gudrais vecākais brāli! Piedod mums, ka mums vajadzēja tevi nogalināt.
— Piedod, vecāko brāl, — karavīri atkārto.
Mēs nekad nenogalinājām bez vajadzības. Indiānim ir tiesības medīt tikai tad, kad viņam draud bads. Nevar arī iziet medībās, ja iepriekšējā naktī redzēts ļauns sapnis vai burvis aizliedz medīt. Biezoknī taču mīt arī ienaidnieki — ļauni gari vai kaitīgi mazi meža gariņi, kuri nomaldina no ceļa, ieved purvos un slīkšņās.
Tāpēc, kad mums gadījās pavadīt nakti biezoknī, mēs nebaidījāmies ne zvēru, ne negaisa, ne vēja, ne tumsas. Taču vajadzēja tikai izdzirdēt kādu nesaprotamu skaņu, lai nakts uzreiz pārvērstos par elli ne tikai maziem puikām vien. Mēs saspiedāmies bariņā ap ugunskuru, aiz bailēm drebēdami: mums šķita, ka tumsā redzam cilvēkiem, kokiem un dzīvniekiem naidīgus ļaunus garus, Kanagi kalpus: ģindeņus bez galvām, skrejošus briežus ar izēstām iekšām, uz brieža muguras aklu lūsi ar raudošu bērnu zobos.
Bija tādi brīži, kad mums šķita, ka rēgi virpuļo ap mums trakā dejā, ka ikviens tos redz pats savām acīm un nekas vairs nevar mūs glābt. Nakts pagāja bez miega, un rītausmā mēs atstājām baigo vietu, lai nekad turp neatgrieztos.
Taču Ogu mēnesis bija brīnišķīgs mēnesis. Mēs drais- kojāmies un rotaļājāmies augām dienām. Bet galu galā grūti bija nodalīt prieku no mācībām un izklaidēšanos no darba.
Ovasess, Nolauztais Nazis vai Lielais Spārns stāstīja par seniem laikiem, par kaujām un kariem starp ciltīm. Un pēc tam mēs karojām savā starpā, aizgūdami no pagātnes notikumiem visu to, par ko labprāt stāstīja vecie vīri. Mēs parasti sadalījāmies divās nometnēs, kurās bija tikai uti — zēni bez vārda. Ikviens no mums izkrāsoja sev seju un krūtis ar kara krāsām un kā daždien karavīrs, kas sper soli uz kara takas, ieberzēja savu ķermeni ar taukiem, lai atgaiņātu kukaiņus. Vecākie zēni vīpsnāja par mums, tāpēc mēs ar Ovasesa atļauju labprāt uz vairākām dienām atstājām nometni, lai mežā izcīnītu savas sadursmes un karus «starp ciltīm».
Mūsu vidū bija divi virsaiši — Lēkājošā Pūce un es. Arī patlaban, acis aizvēris, es skaidri redzu noru pie Klusējošā Karavīra klints, kur mēs sapulcējāmies pirms karagājiena, dzirdu savu karotāju balsis un redzu viņu sejas, izkrāsotas ar sarkanu, dzeltenu un melnu krāsu.
Mūsu priekšā ir upīte. Viņpus upītes mežs, kur vakar ar saviem karotājiem aizgāja Lēkājošā Pūce. Pēc Ovasesa pavēles mums šodien vajadzēja viņus izsekot.
Mēs zinājām, ka Pūce iegāja biezoknī no ziemeļu puses, taču es pārāk labi pazinu savu draugu, lai domātu, ka viņa pulku var atrast tai pašā virzienā. Vajadzēja arī uzmanīties no izlūkiem, ko mans piesardzīgais draugs noteikti ir atstājis meža malā, lai mūs novēro.
Pārpeldējuši pāri upītei, mēs gājām pa Lēkājošās Pūces pēdām. Mēs virzījāmies zosu gājienā. Līdzko bijām nokļuvuši mežā, es aizsūtīju piecus zēnus sameklēt Pūces izlūku pēdas, bet pats ar pārējiem, mezdams lielu likumu, devos dienvidu virzienā.
Mēs gājām klusēdami. Ģērbušies bijām kā daždien karotāji, ejot kara takas: tikai gurnu apsēji vai mednieku bikses. No ēdamā bijām paņēmuši tikai peik- niku — pulveri sagrūstu gaļu. Mēs nesām koka tomahaukus, šķēpus ar truliem asmeņiem un bultas ar koka uzgaļiem. Taču medību vajadzībām Ovasess mums katram bija izsniedzis trīs asas bultas.
Bijām jau nogājuši krietnu ceļa gabalu, kad rīta saule sāka celties virs koku galotnēm. Es apturēju savu nodaļu, lai pagaidītu izlūkus. Pagāja ilgas minūtes klusumā, ne vārda nerunājot. Mēs nekustējāmies. Mums garām aiztecēja zebiekste. Gar krūmu savas garās ausis pabāza trusis. Neviens pat nesarāvās, nesniedzās pēc bultas. Mēs gaidījām. Drīzāk, nekā biju cerējis, atskanēja vāveres šmūkstināšana, aizvien tuvāk un klusāk. Mēs kļuvām priecīgi. Tur viens no mūsu izlūkiem ziņoja, ka uzietas pretinieka pēdas.
Vai tiešām Pūce bija tik nepiesardzīgs, ka nebija pat iznīcinājis savas pēdas?
īsi apspriedušies, mēs nolēmām sadalīties divās grupās. Man ar daļu no zēniem jāiet uz to pusi, kur bija atrastas pēdas. Otrai grupai, ko vadīs Kapotu ģints uti, — jāturpina ceļš uz dienvidiem. Mūsu signāls būs ērgļu mātes klidzināšana, saucot savu ērglēnu.