Izlūks ātri aizveda mūs turp, kur bija atrastas pēdas. Tas bija akmeņains apvidus, ko šķērsoja dziļa, klinšu radzēm piegruvusi ieplaka. Koki šeit auga zemi, un to zaru vainagi tik cieši savijusies kopā, ka grūti bija ieraudzīt debesu zilgmi. Strauti šeit urdzēja mūžīgā ēnā, to krastos varēja atrast sabuļu un lūšu pēdas. Izlūks parādīja dažus mokasīnu nospiedumus mīkstajā zemē starp akmeņiem. Bija gājuši trīs zēni. Tas šķita tik acīm redzams kā saule pie debesīm un skaidrs kā saules apspīdētais upes ūdens.
Kas tad tie par izlūkiem,' kas gājuši tik mierīgi, neslēpjot pēdas, kā vecas sievas, kad tās iet uz ezermalu skalot zirgu segas? Kas tie par izlūkiem, ja tie atstājuši mitrajā sūnā skaidri saskatāmus mokasīnu nospiedumus, bet būtu varējuši iet pa akmeņiem un neatstāt nekādu pēdu?
Skatīdamies uz šīm pēdām, es sāku klusītēm smieties. Tie bija pārāk atklāti mēģinājumi notvert mani lamatās. Taču drīz vien es vairs nesmējos: pa uzietajām pēdām taču nupat aizgāja četri mani izlūki, un viņi var iekrist Lēkājošās Pūces izliktajas cilpās. Tāpēc es devos pa pēdām kopā ar vienu no saviem uti, pavēlējis pārējiem sekot mums bultas skrējiena attālumā.
Mēs apstājāmies pie paseklas, biezi ar kokiem un krūmiem aizaugušas aizas. Abējas — Pūces zēnu un manu izlūku — pēdas veda uz aizu. Es atgriezos pie savas nodaļas vēl vairāk nobažījies par to četru likteni: aiza atgādināja lūšu lamatas. Varēja jaust briesmas. Es pavēlēju nedzirdami aplenkt visu aizu un izpētīt tanī katru koku, katru krūmu.
— Ja aizā neviena nav, — lai katrs dod signālu ar ērgļu mātes klidzināšanu.
Mēs palikām divatā ar vienu izlūku. Pārējie klusu izklīda. Laiks vilkās neizturami gausi, es uztraucos, kas noticis ar izlukiem, kuri aizgāja pa bīstamajām pēdām gluži kā bērni, sekojot mātes balsij. Es dusmojos uz viņiem. Kas zina, viņi pat sarunājās! Bet varbūt kā paši mazākie uti dungoja dziesmiņas par treknu pienu un gardām kūpinātām zivīm?
Pēdigi atskanēja ērgļu mātes kliedziens, viens, otrs, trešais… Tātad ieiet aizā nav bīstami. Tur valdīja dziļa tumsa kā ūdens naksnīgā dīķī.
Nonācis līdz aizas vidum, es jau zināju visu. Sirds man dauzījās aiz dusmām un niknuma. Taciņa bija no- pēdota no vienas vietas. Zem tuvākā krūma atradu tomahaukam nolauztu kātu. Viens no zēniem to paķēra un skaļi nodvesās:
— Uff!
— Vai pazīsti? — es vaicaju.
— Jā. Tas ir mana brāļa.
Viņa brālis bija viens no četriem izlūkiem, kuri bija ļāvušies Lēkājošajai Pūcei sevi notvert kā mazus pelēnus. Nobradātā sūna un aplauzītie krūmi mums pastāstīja visu, kas šeit noticis.
Lēkājošā Pūce tīri vienkārši bija aplencis aizu, kur mūsu zēnus tikpat kā pie rociņas, kā aiz valdziņa bija ievedušas skaidrās, taču nodevīgās pēdas. Cīņa ir bijusi īsa: kad viņi bija iekļuvuši ielenkumā, Pūce klupa viņiem virsū kā vārna cālēniem un bez lielām pūlēm saņēma tos gūstā.
Ko darīt tālāk?
Otrpus cīņas vietas pēdas uzreiz samežģījās un sāka izgaist. Tās vairs nebija tik skaidras: vajadzēja noliekties un vērīgi nopētīt zemi, lai saskatītu pēdu zīmes. Tās veda uz upītes pusi un tur izzuda. Es sūtīju divus zēnus gar upīti uz augšu un uz leju, katram sekoja neliela apsardzes nodaļa. Meklēšana nebija viegla. Tikai kad saule jau stāvēja zenītā, atskrēja viens no zēniem, nesdams spalvu. Tā piederēja vienam no sagūstītajiem izlūkiem. Tātad mēs bijām uzgājuši tālākās pēdas.
Pirmoreiz pēc ilgāka laika mēs uzlūkojām cits citu bez dusmām un īgnuma. Es nebiju maldījies. Kaut gan Pūce bija aizgājis ziemeļu virziena, pašlaik viņa pēdas nepārprotami veda uz dienvidiem. Tomēr mēs bijām dabūjuši rūgtu mācību. Tagad jau nu jāvirzās uz priekšu labi uzmanīgi — kā ienaidnieka mežā, kā nāves briesmu draudos. Apkārt izlūkam, kas devās pa galvenajām pēdām, es plaši izvietoju visu nodaļu, tā bija gatava kuru katru brīdi sākt kauju. Mēs virzījāmies ļoti lēni, taču ne uz mirkli neapstādamies un pilnīgā klusumā. Nedrīkstēja kavēties pat ne tik daudz, lai dzesētu slāpes. Mums vajadzēja atmaksāt par mūsu izlūku vientiesību.
Pēdas veda uz Sarkanā kanjona pusi, kas robežoja ar meža dienvidaustrumu malu. Mēs ieslīdējām kanjonā nedzirdami kā ēnas. No šā brīža vajadzēja līst zem tā sienām dziļā krēslā. Tuvojās vakars. Beidzot sirds man priecīgi iepukstējās: acu priekšā pavērās skats uz nelielu ezeru. Tā dienvidu krastā liesmoja liels un spožs ugunskurs. Dienas sākumā bija izrādījies, ka es esmu par daudz pašpārliecināts barvedis, un tagad nu Pūce, redzams, bija pārāk paļāvies uz savu gudrību un, noticējis, ka briesmas nedraud, sakūris sārtu, it nemaz nevairīdamies.
Mēs paslēpāmies krastmalas brikšņos, gaidīdami nakti.
Taču Pūcei bija savi sabiedrotie: odi, kāds putns, kas nemierīgi riņķoja virs mums, un daži krupji, kas plak- šķēdami lēkāja mums apkārt.
Es baidījos, ka naktsputna kliedzieni un krupju
kvarkstēšana atmodinās pretinieka vērīgumu, taču, par laimi, Piice jau paļāvās uz sevi bez mēra. Viņš bija nolicis sardzi tikai ziemeļu pusē, bet rnēs sākām lēni virzīties pa ezera malu, lai nokļūtu pie apmetnes no atklātās, dienvidu puses.
Es sapratu, ka mēs nedrīkstam uzreiz sākt kauju. Man trūka četru karotāju. Atbrīvot tos būs grūti. Taču, jo grūtāk gūstama uzvara, jo tā saldāka. Mums vispirms vajadzēja atbrīvot izlūkus un tikai tad uzbrukt pretinieka nometnei.
Pūce bija rīkojies neapdomīgi. Viņš bija iekārtojis nometni pārāk tuvu pie augstu koku pudura, kas auga pašā meža malā. Zari nokarājās tik zemu, ka tos varēja aizsniegt ar rokām. Turklāt viņš gūstekņus nebija vis novietojis nometnes vidū, bet vieglprātīgi atstājis ārpus apgaismotā loka netālu no briksnāja.