Kad uguns uzliesmoja spožāk, es labi redzēju visus četrus. Viņi gulēja cits citam līdzās, un viņus apsargāja viens no visjaunākajiem uti.
Man radīja bažas tikai viens apstāklis: es neredzēju pie ugunskura Lēkājošo Pūci. Tas varēja būt bīstami.
Taču ilgāk nedrīkstēju gaidīt. Spožo mēnesi patlaban aizsedza plata mākoņu strēle. Plāns man bija vienkāršs, tik vienkāršs, ka tam vajadzēja izdoties.
Es nolēmu pats aizlavīties līdz gūstekņiem. Savā vietā par barvedi atstāju Kapotu ģints zēnu. Tas bija prātīgs un attapīgs puika. Varēju būt pārliecināts, ka nekādu neuzmanību viņš nepieļaus, un baidījos tikai no viena — ka viņš būs pārāk piesardzīgs. Dažos vārdos es viņam čukstus paskaidroju savu plānu.
— Es aizlavīšos pie gūstekņiem. Pamēģināšu tos atbrīvot. Tu uzkāp priedē, kas vistuvāk ugunskuram, un vēro. Ja pamanīsi, ka man kaut kas draud, padod ziņu, ievaidēdamies kā ūpis. Ja mani atklās, lai mūsējie tūliņ brūk virsū. Ja turpretim redzēsi mani jau pie gūstekņiem, lai visa nodaļa sagatavojas uzbrukumam no abām pusēm: no krasta un no koku pudura.
Es dzirdēju viņa satraukto elpu. Viņš gribēja kaut ko sacīt, bet, acīm redzot, svārstījās un tikai pamāja ar galvu.
— Maj-oo. Labi, — viņš klusu atbildēja un sāka rāpties kokā.
Nolādēti sabiedrotie Pūcei bija odi. Uguns pievilināti, taču dūmu atbaidīti, tie savas dusmas gribēja izgāzt uz mani. Es cerēju, ka odi moka arī gūstekņus — manus izlūkus, tāpēc viņiem diez vai izdosies gulēt mierīgi un sargs būs jau pieradis pie viņu nemierīgajām kustībām. Tas varēja atvieglot manu uzdevumu.
Man laimējās. Mēness paslēpās aiz mākoņiem. Ugunskurs bija mazliet apdzisis. Mežmalā netālu no manis varēja dzirdēt rosāmies divus vai trīs Pūces nodaļas zēnus, tie lasīja žagarus. Odi koda nežēlīgi, tomēr es nevarēju novaldīt nedzirdamus smieklus: cik gan Pūces zēni bija pārliecināti, ka viņiem nekas nedraud!
Tomēr daudz netrūka, un es būtu cietis vēl vienu neveiksmi. Taisni tobrīd, kad es pašlaik lavījos pa gluži klaju noru starp priežu puduri, kur vienā kokā tupēja manis norīkotais barvedis, un krūmiem, pie kuriem gulēja gūstekņi, atskanēja ūpja kliedziens. Es pieplaku pie zemes. Biju tikai soli no uzvaras: no gūstekņiem mani šķīra vienīgi biezs paegļu krūms. Un taisni šai mirklī man garām paskrēja Pūce, nesdams lielu klēpi zaru ugunskuram. Par laimi, viņš to bija
salasījis tik daudz, ka tie viņam aizsedza seju, un viņš mani nepamanīja. Viss atkārtojās: es jutu, ka tiklab viņa, kā manas uzvaras drīzāk būs pretinieka kļūdu sekas nekā pašu nopelni.
Tie laikam gan bija visgrūtākie acumirkļi. Sārts iedegās spēcīgāk. Dūmi nenāca uz manu pusi un nevarēja atgainīt ne vismazāko odu, toties no ugunskura plūda cepta truša smarža. Un es vairs nezināju, kas ir ļaunākais: augstu uzšāvusies liesma, kas varēja mani nodot, vai odi, vai gaļas smarža, kas atgādināja, ka visu dienu neesmu nekā ēdis.
Grūtāk par visu ir gaidīt. Es aizvēru acis, lai to spīdums mani nenodod. Minūtes vilkās kā veseli mēneši. Es gulēju nekustēdamies kā brālis mugikoonss — vilks, kas ar bezgalīgu pacietību gaida izdevīgu mirkli.
Par laimi, Pūces nodaļa jau bija beigusi savas dzīres, ugunskura liesma atkal noplaka, visapkārt sabiezēja tumsa. Taču sarunas neapklusa. Puikas, atdarinādami vecus karavīrus, nebeidza lielīties ar saviem varoņdarbiem, klāstīja, kurš no viņiem pirmais uzbrucis maniem izlūkiem, kurš kuru nogāzis gar zemi, kurš vairāk par visiem var lepoties ar lapsas viltību, vilka niknumu, brieža straujumu. Es viņus labi redzēju, un man atkal gribējās smieties. Tikai Lēkājošā Pūce klusēja, taču klusēja ar tik lepnu izskatu, ka man uz mirkli kļuva viņa žēclass="underline" vai viņš būs tikpat lepns pēc stundas?
Beidzot pienāca mans laiks. Elpu aizturējis, es lēni lēni ielīdu paegļu krūmos. Tas nebija visai patīkami, taču skujas nedurstīja tik stipri kā odi.
Pie ugunskura nekā nebija manījuši. Neviens pat nepakustējās, kad man zem elkoņa nobrakšķēja zariņš.
Bet manās ausis šis brīkšķis nogranda kā pērkona grāviens. Toties nodrebēja viens no gūstekņiem, kas gulēja man vistuvāk, un jāatzīst, ka šoreiz viņš parādīja daudz lielāku attapību nekā uzbrukuma laikā aizā. Viņš droši vien saprata, ka zariņš nobrakšķējis zem drauga kājas vai rokas, un, izlikdamies gaiņājam odus, mazliet pavirzījās uz manu pusi. Nu jau pietika pastiept roku, lai ar nazi aizsniegtu viņa aiz muguras sasietās rokas. Es tomēr gaidīju, līdz zēniem, kas sēdēja ap ugunskuru, galvas noslīgs uz krūtīm un karstums sārtā pierims.
Pēdīgi es pastiepu roku ar nazi un viegli pārgriezu saites. Nazis palika mana uti atbrīvotajās rokās. Es līdu atpakaļ.
Kad atgriezos zem priedes, mani karotāji bija gatavi uzbrukumam. Es vadīju grupu, kurai vajadzēja uzbrukt no ezermalas puses.
Ticiet man: tas bija brīnišķīgs acumirklis, kad ar kaujas saucieniem, kas aizskanēja pāri mežam, ezeram un aizai, ar augstu paceltiem šķēpiem un tomahaukiem mēs metāmies virsū miegainajai, pārsteigtajai Pūces nodaļai!
Kauja bija grūta, un mēs ar Pūci vēl krietnu mēnesi dažu labu reizi to pieminējām. Tā beidzās pirms rītausmas, un tikai pēc saules lēkta mana nodaļa bija iztvarstījusi pēdējos ienaidniekus — bēgļus, kas slapstījās mežā. Salda bija uzvara, kaut gan no rīta peldoties — jau kopā uzvarētājiem ar uzvarētiem — tomahauku un šķēpu cirtienu pēdas smeldza stiprāk nekā simttūkstoš odu dzēlieni.
Vislabākais tomēr bija rīta azaids ar ceptiem trušiem, ko mums par godu bija samedījuši uzvarētie.
Par uzvaru mūs uzslavēja Ovasess un pat Tanto, kaut gan arī šoreiz viņš palika nepielūdzams un neizpauda mums ne vārda no naktī noklausītās karavīru apspriedes. Taču tas bija tikai mazs mākonītis pie skaidrajām slavas debesīm, kuru apstarots es staigāju veselas divas dienas pēc atgriešanās nometnē. Šo divu dienu nogalē mani gaidīja vēl lielāka laime.