— Es nenobīšos, Melnā Roka. Turklāt kopā ar mani uz mežu nāk mans brālis Tanto. Un viņš ir pārāk liels mednieks, lai bītos no mugikoonsa.
— Tanto ir drosmīgs jauneklis, — piekrita Melnā Roka. — Taču arī vislielākais mednieks nezina visu, un vislielākais mednieks nemācās no savām kļūdām. Jo katra liela kļūda var būt viņa pēdējā. Kas kļūdīsies, tas dejos Nāves deju pie ziemeļu debesīm, — viņš norādīja uz pelēko apvāršņa svītru. — Kaut mēs tur sastaptos cik iespējams vēlāk, Jauno Vilk.
Melnā Roka aizgāja, vēl kaut ko klusu murminādams, bet es, protams, nenoticēju viņa vārdiem. Par daudz jauka bija šī diena, lai es uzklausītu prātīgus padomus. Es joprojām skraidīju ap brāļa tipi, dungodams dziesmiņu par visu, kas bija noticis pēdējās dienās, par gājienu caur biezokni, par uzvaras vainagoto kauju un par gaidāmajām medībām.
Ieraudzījis Tanto, jutos mazliet vīlies: bez tomahauka un mednieku naža brālim nekāda cita ieroča nebija, un man viņš iedeva tikai kazādas maisu. Viņš nebija paņēmis nekā no pārtikas, un es secināju, ka nekādas lielās medības nebūs un ka mēs nedosimies necik tālu. Man neklājās neko taujāt, kaut gan ziņkāre mani neizsakāmi mocīja, taču, kad mītne nozuda aiz kokiem, Tanto ierunājās pats:
— Es uzgāju bites. Mēs ejam pēc medus manam brālim un viņa draugiem.
Tagad vilšanos nomainīja prieks.
Tiesa gan, es biju sapņojis par lielām medībām, cerējis, ka lenksim briedi, balto kazu vai pat lāci, taču, no otras puses, nekā labāka par tumšām medus kārēm nevarēju pat vēlēties. Tāpēc es ātri samierinājos ar to, ka šodien vēl nemedīšu kopā ar Tanto kā liels mednieks, un tikai riju siekalas, iedomādamies, kā garšo medus, kas šodien mūs gaida meža dorē.
Un tikai reizi man pārskrēja šermuļi, kad atcerējos, kā «garšo» meža tautiņas dzeloņi, kad tā sargā savu medu.
Par to domādams, es kājoju brālim nopakaļ, vērīgi lūkodamies apkārt. Pēdīgi atradu to, ko meklēju: kva- noni krūmu, no vienas vietas nobērtu tumšām, iegarenām ogām.
Tanto apsēdās zemē, bet es sāku plūkt ogas. Kad biju tās savācis pietiekamā daudzumā, mēs abi ierīvē- jāmies ar sarkano ogu sulu, kas aizsargā no bitēm labāk nekā paegļu dūmi.
Mēs soļojām pa taciņu uz ziemeļiem un pie vecās, zibens saspertās un izdedzinātās priedes nogriezāmies uz austrumiem biezā, ne visai šmaugā jaunaudzē.
Scit jau vajadzēja iet piesardzīgāk nekā pa taciņu. Mēs taču bijām iegājuši brāļu plēsoņu zemē, un, kaut arī saule jau bija uzlēkusi, tie varēja nākt no medībām uz saviem midzeņiem. Vajadzēja vairīties uzmīt uz sausiem zariņiem un lapām, raudzīties, lai neaizķertu jauna kociņa tievo stumbru, iet pret vēju, lai uzreiz pamanītu zvēru, iekām tas saodis mūs.
No tā, kā brālis skatījās apkārt, es sapratu, ka tuvojamies mērķim. Mēs atstājām aiz muguras strautu, kas nedzirdami līkumoja starp apsūnojušiem akmeņiem, tad krūmus ar ogām un skābaržu birzi ar cieši kopā savijušos zaru vainagiem. Kad mēs tanī iegājām, pēkšņi izdzirdējām lūstoša zara krakšķi. Tanto satvēra manu roku un saspieda tā, ka es gandrīz iekliedzos. Un tūliņ arī izdzirdēju satracināta bišu spieta dūkšanu, kaut kādu klusu rūkņāšanu un skaļu šmak- stināšanu.
Brālis uzreiz saprata, kas aizsteidzies mums priekšā. Turēdams mani aiz rokas, viņš sāka kāpties atpakaļ. Bet taisni tai pašā brīdī arī es ieraudzīju pie pazema ozola brūno lāci ar medus kāri ķetnās.
Līdz pat šai dienai es ar kaunu atceros, ka tobrīd zaudēju sajēgu, aizmirsu piesardzību un, izrāvis roku no Tanto rokas, šķinu projām, neskatīdamies, kurp. Baiļu pilnas acis vāji redz. Es paklupu pret sausu sakni un, briesmīgi brēkdams, izstiepos zemē visā garumā. Aiz muguras izdzirdēju īsu, niknu lāča rūcienu. Tas bija cilvēku ienaidnieks — lācis vientuļnieks, jau tā bišu saērcināts.
Brālis piecēla mani no zemes, un mēs drāzāmies uz augstajiem kokiem. Mums aiz muguras zari brakšķēja zem lāča ķetnām. Mēs labi zinājām, ka pat vistrakākais skrējiens mūs neglābs un, ja mēs nepaspēsim uzrāpties augstā kokā, tad šodien dejosim Nāves deju ziemeļu debesīs. Tas bija īss, bet nāvīgs skrējiens. Par laimi, Tanto izdevās pieķerties pie liela skābarža apakšējā zara. Viņš zibenīgi uzrāpās uz tā un pasniedza man roku. Dzirdēju aiz muguras lāča sēkšanu. Es kaut ko kliedzu. Brālis satvēra mani un vilka augšā kā zvejnieks mazu raudinu. Tikko paguvu pieķerties pie zara, kad jutu, ka man kāds sit pa kāju, norauj mokasīnu: lācis līda mums pakaļ. Viņš apstājās tikai tad, kad tievie zari sāka liekties zem viņa svara. Viņš rēca, ņirdza ilkņus un mēģināja purināt zarus, uz kuriem mēs sēdējām.
Tas bija vecs vientuļnieks ar daudzām rētām uz ādas, pārplēstu ausi un niknām, asiņu pieplūdušām ačelēm.
Es uzrāpos, cik vien augstu varēdams, un drebēju, krampjaini ieķēries zarā. Taču Tanto jau bija atguvis mieru. Viņš nolauza lielu zaru un sāka zvetēt ar to lācim pa purnu.
Tanto pārgalvība deva man drosmi. Arī es ņētnos sviest lācim virsū sīkus zarus un kliegt:
— O mokve, lāci, pinkaino brāl! Ej projām, citādi mēs tevi nogalināsim un tavai dvēselei būs jālodā pa kokiem kā rudajai vāverei. Bet tas taču ir kauns tādam karotājam kā tu!
Kliedza arī Tanto:
— O mokve, lāci, ļauno brāl! Manā teltī ir viena āda, lielāka un melnāka par tavējo. Bet nāk virsū ziemas sals, un es meklēju otru ādu. Un, ja tu gribi saglabāt savu kažoku, tad ej un atstāj mūs mierā!
Lācis, pārliecinājies, ka mūs neaizsniegs, lēnām norāpās no koka. Es aizgrābtībā izkliedzu pārmaiņus uzslavas, draudus un lamas, taču drīz apklusu. Viltīgais ienaidnieks ņēmās vispirms raut ārā saknes un tad lūkoja nogāzt koku, dzīdamies tam virsū ar visu svaru. Tanto nemitēdamies lamāja lāci un apmētāja to ar zariem. Koks līgojās, kaut gan stumbrs tam bija resns.