Pēdīgi lācim apnika veltās pūles. Viņš vēl dažas reizes norēcās aizvien laiskāk un klusāk, nolaidās uz visām četrām, nožāvājās un gausi aizslāja uz jauno skābaržu biezokni. Mēs klausījāmies saspringtā klusumā. Lūstošu zaru brikšķēšana noklusa tālumā. Tanto iesmējās un, kad mežā atkal iestājās mierīgs tveicīga dienasvidus klusums, nedzirdami nošļūca zemē un es viņam sekoju.
Taču mēs nepaguvām paspert ne piecus soļus, kad no pretējās puses, no kuras mēs pirms tam bijām atnākuši, izlēca tas pats lācis. Par laimi, Tanto viņu uzreiz ieraudzīja. Es iekliedzos, ceļi man saļodzījās, biju pārliecināts, ka nekas mani vairs neglābs. Taču brālis izmanījās pasviest mani uz zara un pats uzlidoja kā putns taisni zvēram no zobiem. Es biju galīgi zaudējis drosmi. Atcerēdamies Melnās Rokas brīdinājumu, ka mednieka pirmā kļūda var kļūt par viņa pēdējo kļūdu, es zaudēju ticību glābiņam, pat ticību sava brāļa tālredzībai un gudrībai.
Bet viņam pat acis metās baltas aiz niknuma; viņš svieda vispirms tomahauku, tad nazi. Taču kāts aizķērās aiz zara, un tomahauks netrāpīja mērķi. Un nazis neietriecās vis taisni pret mums atplestajā rīklē, bet noslīdēja gar ilkņiem, ievainodams lācim lūpas, un pārdūra tam priekšķepu.
Sacēlās īsta vētra — vientuļnieks trakoja, viņa rēk- šana dārdēja pār mežu kā augusta pērkona grāvieni. Jaunie kociņi, izrauti ar saknēm, šķīda uz visām pusēm, zemes pikas, vareno ķetnu sviestas, lidoja uz mums, piebēra acis un muti. Mazs akmentiņš trāpīja man taisni pa virslūpu, un es sajutu mutē asiņu garšu.
Mežs visapkārt šķita sastindzis. Nedzirdēja neko citu kā vien brūnā lāča lauzto koku brakšķēšanu un viņa rēcienus. Maza cielaviņa, nometusies uz zara manā tuvumā, bija aiz bailēm tā sastingusi, ka es būtu varējis to saņemt rokā.
Mūsu koka pakāje izskatījās tā, it kā te būtu cīnījušies simt karavīru. Zaļajā sūnā melnoja izplēstu velēnu vietas, gaisā aizvien vēl lidoja zari, zemes pikas un lāča vilnas kumšķi, ko viņš pats sev trakā niknumā bija izraustījis. Pat Tanto apklusa un raudzījās vientuļniekā tādām acīm, kas vairāk līdzinājās manējām, — tās bija izbiedēta uti, nevis pieauguša mednieka acis.
Koku ēnas sāka gulties slīpi. Nezinu, neatceros, cik ilgs laiks varēja būt pagājis, kopš mēs atkal bijām uzrāpušies kokā. Ap zariem sažņaugtie pirksti notirpa, gar acīm zibēja melni plankumi.
Pēkšņi es atdzīvojos: Tanto, izslējies un pielicis rokas pie mutes, izgrūda spalgu un skaļu kliedzienu. Lācis apklusa un, paslējis purnu, sāka neuzticīgi ošņāt gaisu, vēl uz brītiņu nogulās mūsu koka pakājē, laizīdams ievainoto ķepu un ošņādams.
Tagad arī es izdzirdēju it kā tālu zirgu sprauslo- šanu un kāju dipoņu pa mīkstu zemi. Tanto no jauna ņēmās kliegt.
Bet lācis, acīm redzot, sajuta, ka viņam draud briesmas, pietrūkās un veiklā riksī nozuda meža biezoknī.
Mūs izglāba Ovasess un Lielais Spārns. Neviens no viņiem neteica ne vārda, bet Tanto, stāstīdams par to, kas bija noticis, nodūra galvu un lūkojās uz zemi tāpat, kā to darīju es, kad man nācās atzīties kādā zēniskā muļķībā.
Mēs devāmies atpakaļ, iedami Ovasesam aiz muguras. Kad mēs jau soļojām pa taciņu, kas veda uz nometni, un kad biju atguvis visu savu drošsirdību, es teicu gluži nepiespiestā tonī:
— Es uzskatu, brāl, ka pat vislielākais mednieks nezina visu un vislielākais mednieks nemācās no savām' paša kļūdām, citādi var izdarīt tādu kļūdu, kuru vairs nevar izlabot, un tad nāksies dejot Nāves deju ziemeļu debesīs. Kāpēc tu nenēmi līdzi stopu, gudro brāl?
Taču šoreiz Melnās Rokas gudrība pavērsas pret mani. Biju viņa vārdus atkārtojis nereizē. Tanto roka bija vēl smagāka nekā Ovasesam un Melnajai Rokai: sadeva viņš man patiešām brālīgi.
Tātad es uzzināju vēl otru patiesību: par citu kļūdām nevajag smieties.
Bet, protams, kopš tā laika ne es, ne Tanto negājām uz mežu bez stopa un asām bultām makstī.
Dzirda dziļi mežā zvēra soli,
Augstu gaisos redzu zosu kāsi,
Ūdens ceļos tālos —
Žiglu zivju barus:
It kā bultas ašas
Pazib dzijā dzelmē.
O, par dižu mednieku es kļūšu,
Manas bultas nāvi atnesīs un postu.
(No medību dziesmām)
V
Tovakar es ilgi nevarēju aizmigt. Par mūsu piedzīvojumu es nestāstīju visu pat Lēkājošajai Pūcei, taču nez kādā neizprotamā kārtā daudzi par to zināja vairāk, nekā būtu gribējies Tanto un man.
Nogāja jau tik tālu, ka es sakāvos ar kādu Brieža ģints puiku, kas sāka dziedāt dziesmiņu par diviem lieliem medniekiem, kuri meža biezoknī noķēruši paši savas bailes. Tāpēc sākumā man neļāva iemigt nule pārdzīvotais kauns, bet vēlāk no katra sapņa, uguni un dūmus spļaudama, man līda virsū lāča atplestā rīkle un galvā dūca no viņa rēkoņas.
Tad piepeši es uzlēcu kājās, jo, kaut arī plaši atvēru acis, rēkoņa nemitējās. Sirds man pamira, un tikai pēc laba brītiņa es apjēdzu, ka tā ir tāla pērkona ducināšana.
Es mazliet pavilku vaļā zvērādu pie telts ieejas. Pērkons bija norimis, tikai zili zibeņi trīsoja un plandījās pie debesim kā mednieka bultas aizšauta putna spārni. Negaiss pagāja mums garām. Pār melno biezokni joņoja mākoņu bari kā garu pulki, kā putojošs ūdenskritums. Pār mītni pūta spēcīgs, spirgts vējš. Es nomierinājos un sajutu lielu nogurumu … Virs biezokņa vēl laistījās zibeņi, taču šī aina man jau šķita tik klusa un rāma kā gulbja lidojums.