Lai kā, bet mums tomēr bija licies, ka daudzās šausmas, par kurām tikām lasījuši agrākajos romānos par kolonizāciju, sen jau aizgājušas pagātnē. Un te nu piepeši jums uz galda līdzās XX gadsimta otrās puses kalendāram noliek stāstu, kurā ik rindiņa kliedz par to, ka kolonizatoru rasistu drausmīgās nelikumības ne tikvien iespējamas, bet neapšaubāmi turpinās arī mūsu dienās … Ka zvēriskos viduslaiku paņēmienus, ar kuriem dižojās pirmie Amerikā apmetušies eiropieši, viņu pēcteči, tagadējie Amerikas saimnieki, ir ne tikvien pārņēmuši, bet joprojām nekautrīgi tos attaisno savā necilvēciskajā cīņā ar nepakļāvīgajiem, lepnajiem šās zemes pirmiedzīvotājiem indiāņiem.
Bet ko tur daudz runāt? … Tūliņ jūs paši izlasīsiet satraucošo, kaut arī neticamo, tomēr patieso, vēl vairāk — dokumentāro stāstu par drosmīgo ševanēzu cilti, stāstu, ko uzrakstījis šās cilts dēls Sat-Oks. Šo stāstu sauc «Sāļo Klinšu zeme». Un tas ir tikpat apbrīnojams kā stāsta autora dzīves ceļš.
1905. gadā, kad cīņā pret carisko iekārtu kopā ar krievu strādniekiem, zemniekiem un studentiem kaujā par tautu brīvību devās arī Ukrainas, Gruzijas un Polijas revolucionāri, divdesmit astoņus gadus vecā poliete Staņislava Suplatoviča, cēlu jūtu mudināta, kļuva par aktīvu atbrīvošanās kustības dalībnieci. Taču, kā zināms, pirmais Krievijas revolūcijas «ģenerālmēģinājums» tolaik beidzās ar carisma uzvaru. Kopā ar saviem cīņas un domubiedriem par revolucionāro darbību smagi cieta arī Suplatoviča. Viņu sagrāba cara policija. Suplatoviču izsūtīja uz Čukču pussalu, visattālāko Krievijas impērijas nostūri. Viņai, jaunai, dzīvē nenorūdītai, vientuļai, nepieredzējušai sievietei, šāda izsūtīšana līdzinājās nāves spriedumam. Viņa faktiski bija nolemta bojā ejai nabadzībā un trūkumā, no sala un cingas.
Taču drosmīgā revolucionāre nepadevās. Viņa nolēma bēgt. Vietējie iedzīvotāji — čukči, kuru simpātijas Suplatovičai bija izdevies iegūt, palīdzēja viņai tikt pāri Beringa jūras šaurumam uz Aļasku. No turienes viņa kaut kā aizkļuva līdz Kanādai. Aiz bada un noguruma nelaimīgā jau bija tuvu nāvei, kad viņu uzgaja ševanēzu (šauni) cilts indiāņi. Viņi uzņēma bēgli, atkopa, izdziedināja, un tā aiz pateicības palika pie viņiem. Ševanēzi iesauca viņu mīļi un cildinoši: «Baltais Mākonītis». Pēc trim gadiem Baltais Mākonītis kļuva par cilts galvena virsaiša Cēlā Ērgļa sievu.
Sevanēzi klejoja netālu no Polārā loka pašā tālākajā Kanādas ziemeļrietumu malā.
«Apvidū, ko ieskauj Makenzi upes un Lielā Lāčezera krasti, Klinšu kalnu pakāje un lielais Jukonas līkums», plešas biezoknis, liels un tumšs «kā Ziemeļu jura …». Tur, šai aklajā biezoknī, indiāņu teltī — tipi, Makenzi upes malā, 1920. gadā Baltajam Mākonītim un Cēlajam Ērglim piedzima dēls, ko nosauca par «Garo Spalvu» — ševanēzu valodā — Sat-Oku.
Kanādas varas iestādes pret indiāņiem neizturas nemaz labāk kā ASV policija. Izrādījās, ka ševanēzu cilts ir pēdēja brīvā indiāņu cilts, kas palikusi dzīva, saglabājusies un izvairījusies no iznīcināšanas, nav padevusies. Ševanēzi joprojām dzīvo dziļā mūžameža biezoknī, tāpat kā bija dzīvojuši viņu vectēvi un tēvi. Ilgus gadus tā saucamās Karaliskās Jātnieku policijas vienības nemitīgi uzbrūk ševanēziem, pūlēdamās iedzīt tos rezervātos.
Taču līdz pat šim laikam lepnā un nepakļāvīgā cilts nepadodas, bēg no saviem vajātājiem, noraida par likumīgu atzīto kaunpilno katorgu un dod priekšroku brīvai pirmatnējai, drausmīgu grūtību un likstu pilnai, skarbai, taču neatkarīgai dzīvei.
Garajā stāstā «Sāļo Klinšu zeme» ševanēzu cilts auklējums — brīvību mīlošās polietes Baltā Mākonīša un nelokāmā virsaiša Cēlā Ērgļa dēls pratis ar satricinošu patiesīgumu un skarbu poēziju pastāstīt par savu nepakļāvīgo ciltsbrāļu nevienādo cīņu pret bruņotajiem apspiedējiem.
Es negribu lasītājiem bojāt baudījumu, iepriekš atstāstīdams visu, kas neatvairāmi saistīs viņu sirdi un uzmanību, līdzko viņi sāks lasīt Sat-Oka stāstu. Šī ir neparasta grāmata. Viss, ko esam lasījuši agrākajos romānos par lepnajiem un bezbailīgajiem indiāņiem, viss, kas laikam gan ir saviļņojis katru normālu puiku, kad tas pirmoreiz tika saskāries ar Fenimora Kūpera, Maina Rīda vai Gustava Emara grāmatām, tas viss no Sat-Oka stāsta lappusēm paceļas ar jaunu, neparastu un nesaudzīgu uzskatāmību. Viss negaidīti un prasīgi pienāk mums cieši klāt, reāls savā nežēlīgajā šodienējā skaidrībā, par spīti šķietamam fantastisku- mam… Vai gan iespējams no jauna neizjust svētas trīsas, lasot, piemēram, par to, kā ševanēzu virsaitis, Sat-Oka tēvs, un līdz ar viņu visi pārējie ģinšu virsaiši cits pēc cita iegriež sev kreisajā rokā, lai ar asinīm, kas norit smiltīs, apstiprinātu uzticības zvērestu tēvu zemei un neaizietu no šās zemes, lai cik lieli būtu apspiedēju spēki! . .. Un visas šīs saviļņojošās, neparasti gleznainās ainas, kas satrauc prātu un rosina iztēli, ir it kā iespīlētas rupjā, kropļojošā dzelzs ietvarā, kuru veido kaunpilnā iekārta, kas pūlas atgriezt mūsu gadsimtu atpakaļ pagātnē, iekārta, kas tur, viņpus okeāna, vēl klaji vēršas pret cilvēkmīlas, tautu vienlīdzības un elementāras taisnības likumiem.