Iedams atpakaļ teltī, es pēkšņi izdzirdēju, ka pie pašas ieejas kāds smilkst. Tas bija Tauga. Es sākumā nopriecājos: viņš taču trīs dienas bija pazudis mežā. Tas, protams, nebija nekas neparasts, jo vasaru mēs nekad suņus nebarojam un viņi paši medī sev pārtiku, taču vienmēr ir patīkami atkal ieraudzīt draugu — suni. Tomēr, līdzko es pie viņa noliecos, viss mans prieks bija vējā. Purns sunim bija sauss un karsts. Viņš smagi elsa un viss trīcēja.
— Kas tev kaiš, Tauga? — es iesaucos.
Viņš pat nepacēla galvu. Kad es nometos pie viņa uz ceļiem un pacēlu viņa lielo galvu, viņš lūkoja piecelties, taču priekškājas viņam uzreiz saļodzījās, un viņš atkal saļima zemē, nevarīgi smilkstēdams kā mazs izsalcis kucēns.
Tuvumā neviena nebija, un es tīri vienkārši aprau- dājos. Mans Tauga, lielais, varenais suns, no kura bēga sirmi vilki, smilkstēja kā akls kucēns. Mēs taču palaikam no slimībām esam baidījušies vairāk nekā no visbriesmīgākajiem zvēriem. Slimības sūtīja ļaunie gari, kas pārtiek no maitām un sasmakuša purva ūdens.
Asaras nenoslaucījis, es ieskrēju teltī, iznesu vilka ādu un paklāju to sunim līdzās. Viņa pavēdere bija visa vienās sausās lapās un skujās. Jādomā, zaudējis spēkus no slimības, Tauga bija ilgi līdis uz vēdera, pūlēdamies atvilkties līdz sava saimnieka teltij. Es uzvēlu suni uz vilkādas, pievilku pie dziestošā ugunskura un piesviedu tajā svaigus paegļu zarus, kuru dūmi atnes veselību. Un tad? Tad es izšķīros par mazam uti visdrosmīgāko soli: iet pie burvja, pie Rūgtās Ogas.
Neviens no mums vēl nebija pie viņa bijis. Neatkarīgi no tā, vai viņš dzīvoja pie mums vai ezermalas nometnē, burvja teltij mēs vienmēr bailīgi gājām apkārt ar līkumu. Pat karavīri nelabprāt rādījās viņa telts tuvumā, zinādami, ka Rūgtā Oga kuru katru brīdi, kad vien tikai iegribēs, var pārvērsties par vilku, čūsku vai arī izgaist skatienam kā vēja izklīdināta migla virs ezera.
Es gāju uz viņa telti, un kājas man ļima aiz bailēm. Cik reižu jau gribēju griezties atpakaļ; bet man acu priekšā atainojās drauga tēls un pavēlēja iet uz priekšu, par spīti paša bailēm.
Visa nometne gulēja. Nakts atkal bija klusa, mēness norietējis. Es pirmo reizi stāvēju tik tuvu pie Rūgtās Ogas telts, ka varēju ar roku skart zvērādu pie ieejas. Nakts tumsā, nespodrajā zvaigžņu gaismā uz ādas uzzīmētie ne īsti zvēru, ne īsti cilvēku atveidi snaig- stīja man pretim nagus, pleta platas rīkles. No negaisa putna knābja virs ieejas uz mani šāvās zibeņi. Pār manu galvu liecās pie ieejas pakārtie šķēpi. Uz tiem uzmauktie lāču galvaskausi, pilni koka trūdiem, blenza tukšiem acu dobumiem.
Nē, es nevarēju saņemties un pieskarties ādai, un jau gribēju atkāpties, kad tā piepeši pavērās un manā
priekšā, baltām acīm zibsnīdams, parādījās Rūgtā Oga. Es iekliedzos. Bet viņš noliecās, vērīgi paraudzījās manī un pēdīgi sacīja:
— Es tevi gaidīju, mans dēls.
Es nejaudāju izdabūt ne vārda, ne dziļāk atvilkt elpu, pat ne pakustēties. Man gribējās bēgt projām, bet biju kā pamiris.
Rūgtā Oga pamāja ar galvu.
Kā viņš zināja, ka es esmu šeit?
— Es zināju, ka tu nāksi, — viņš atkārtoja un apklusa, it kā gaidīdams, ko es teikšu.
Es saņēmos un nočukstēju:
— Mans Tauga, mans Tauga …
— Zinu! — Rūgtā Oga saslējās, baisms un milzīgs. — Zinu, tavs Tauga ir slims.
Es no jauna apraudājos.
— Tēvs, — es izdvesu, — tēvs… Nepieļauj, tēvs, ka viņu ietin mūžīga tumsa.
— Eļ uz savu telti un gaidi mani. Es aizdzīšu no viņa Nāves garu.
Kad viņš nozuda tipi dziļumā, es skrēju atpakaļ pie suņa, un ātrumu manām kājām piešķīra bailes no Rūgtās Ogas un prieks par to, ka viņš bija uzklausījis manu lūgumu.
Tauga aizvien vēl gulēja uz sāniem. No viņa pavērtās mutes karājās ārā mēle. Es notupos pie viņa uz ceļiem un ātri un nesakarīgi sāku viņam stāstīt, ka viss būs labi, ka mēs vēl kopā skraidīsim uz mežu medībās, dzīsim pēdas briedim, vilkam un pelēkajam lācim.
Taču Tauga nekā nedzirdēja, elpa viņam kļuva aizvien ātrāka un vājāka … Kaut gan viņš bija viens no
visjutīgākajiem suņiem visā nometnē, viņš pat nenodrebēja, kad burvis noliecās pār viņu.
Rūgtā Oga ņēmās viņu iztaustīt, paskatījās acīs, paplēta viņam muti, vērīgi aplūkoja mēli, paspaidīja vēderu. Tad Tauga iestenējās zem viņa smago roku spiediena, burvis palocīja galvu un sāka kaut ko klusu murmināt. Nedrīkstēdams pakustēties, es svētā bijībā raudzījos, kā Rūgtā Oga uzbēra uz delnas pāris šņau- cienu līdzatnesto zāļu, saberza tās pulverī un tad ietina plānā gaļas šķēlītē, saritinādams to rullītī. Tad viņš šo gaļu cepa uz ugunskura, dungodams dziesmiņu man nepazīstamā valodā. Kad gaļa uz uguns sačokurojās, apkārt izplatījās dīvaina un sīva smarža, Rūgtā Oga pārtrauca savu dziesmiņu, iebāza gaļas pikucīti Taugam mutē un cieši aizturēja ar roku viņam purnu, līdz suns norija gaļu.
Beidzot viņš sarausa uguni citā vietā un noguldīja Taugu uz karstiem pelniem.
Vilkās gausas minūtes, mēs abi sēdējām nekustīgi. Un tad uzreiz Tauga pārstāja smilkstēt, sāka elpot mierīgāk un iemiga.
Burvis piecēlās un uzlika roku man uz pleca.
— Tev, mans dēls, rīt vajag viņu pabarot ar svaigām truša aknām.
— Maj-oo. Labi, — es atbildēju.
Pēc nakts negaisa rīts bija skaidrs kā ūdens kalnu strautā. Labie gari man palīdzēja. Nebija vēja — būs viegli pieiet klāt trušu alām. Lēkājošā Pūce gribēja nākt man līdzi, taču es nebiju ar mieru, jo zināju, ka es, tikai es varu glābt savu draugu, ka tikai manis nomedīta truša aknas atnesīs viņam veselību. Tā bija teicis Rūgtā Oga.