Visvairāk trušu alu atradās Lēkājošās Kazas klints pakājē. Tāpēc es devos turp, paņēmis līdzi stopu un piecas asas bultas.
Ar pirmajiem saules stariem biju jau pie klints.
Es pārbridu pāri diviem strautiem ar tik aukstu ūdeni kā ledus un atrados pie nogāzes. Šeit es apstājos, noliku zemē stopu un bultas un, pagriezies ar seju pret lielo biezokni, sāku lūgt Nana-bošo — Mežu garu un dzīvnieku aizgādni:
— O Nana-bošo! Ļauj man nogalināt tavā zemē baltu trusīti, izlaid uz manas takas vienu mazu zvēriņu! Tas man vajadzīgs, lai glābtu lielo un gudro suni — manu draugu Taugu. Esi labs pret mani, o lielais Nana-bošo! Pagriez manus so|us uz trusīša ceļu, sūti trusīti pretim manai bultai!
Tomēr Mežu gars manus vārdus tik drīz vis neuzklausīja.
Saule kāpa aizvien augstāk, bet es joprojām vēl nevarīgi klaiņoju starp akmens bluķiem. Es stāvēju kā sastindzis ilgiem laikiem, ar acīm iztaustīdams ik sīkāko vietiņu Lēkājošās Kazas klints nogāzē, nemitīgi atkārtodams savā sirdī lūgšanas Nana-bošo. Tomēr laiks pagāja velti. Un, kas bija par visu ļaunāk, sacēlās viegls vējiņš, un man vajadzēja iet nogāzei apkārt, lai nokļūtu aizvēja pusē. Es jau biju zaudējis cerību, nolēmis, ka Nana-bošo augstāk vērtē viena bailīga truša nekā mana drošsirdīgā Taugas dzīvību. Taču taisni tobrīd, ikad mani pārņēma šaubas, piepeši divu bultas lidojumu attālumā gar augstu akmens bluķi izlēca trusis, stulbi pavērās apkārt, it ka apskurbis no saules gaismas, un lēnām cilpoja uz tuvāko krumu, paglābdamies tā ēnā.
Man vajadzēja tuvoties tam ar lielu likumu, lai visu laiku turētos aizvēja pusē. Par laimi, arī saule spīdēja no manas puses, nākdama man palīgā un žilbinādama trusim acis.
Es pieplaku pie zemes un sāku zagties tam klāt, lēni virzīdamies uz priekšu. Es necēlos kājās, kaut gan asie akmeņi ievainoja man krūtis un elkoņus. Es zināju, ka varu panākt savu tikai ar izturību, un, kaut arī katrs solis vilkās bezgalīgi ilgi, kaut arī baidījos, ka trusis aizmuks no krūmu paēnas un paslēpsies savā alā, steigties nedrīkstēju, iekām nebūšu piekļuvis droša šāviena atstatumā. Pēdīgi sasniedzu zemu paegļu krūmu starp mani un trusi, uzmanīgi paslējos uz viena ceļgala un uzvilku stopu.
Tai pašā acumirklī trusis ar traku lēcienu metās sāņus, taču izdarīja to kādu sekundes daļu par vēlu. Bet es pa to pašu sekundes daļu sastingu. Es taču nebiju paredzējis, ka bez manis trusīti medī vēl kāds cits.
Tumšs kamols uzkrita zvēriņam uz pelēkās muguras. Es sastulbis raudzījos, kā milzīgs kalnu ērglis, iecirtis nagus sānos trusītim, kas spalgi spiedza, platiem spārnu vēzieniem ceļ gaisā savu laupījumu.
Mans stops bija uzvilkts, bulta uz stiegras. Vēl viens spārnu vēziens, otrs, trešais… un mana stopa stiegra nostrinkšķēja. Iekām ērglis paguva pacelties neapdraudētā augstumā, bulta dzinās tam pakaļ. Bez elpas aiz satraukuma un negaidīta prieka, es ieraudzīju, kā bulta panāca ērgli un ieurbās tam zem laba spārna. Lielajam putnam notrīsēja spārni, ar pēdējo piepūli viņš
pacēlās vēl mazliet uz augšu, taču jau pēc brītiņa sāka lēnām izplestiem spārniem krist lejup.
Es pieskrēju ērglim klāt. Viņš vēl bija dzīvs un, spalvas sabozis, gatavojās cīņai. Labais spārns viņam nevarīgi nokarājās, taču viņš no visa spēka airējās ar otru, grasījās cirst man ar knābi un neganti šņāca. Putns bija gandrīz tikpat liels kā es. Sākumā es kāpos atpakaļ, viņš turpretim bezbailīgs, briesmīgs un saniknots nāca man virsū. Man vajadzēja vairīties: ar vienu milzīgā knābja sitienu ērglis varēja man pārlauzt rokas kaulu. Es tvēru tomahauku.
Cīņa nebija ilga. No nedzīvā putna nagiem es izrāvu trusīti — to vairs nevajadzēja pat piebeigt — un uzsviedu uz muguras divkāršo medījumu. Ērglis bija ļoti smags. Spārni nokarājās gar abām pusēm, aste vilkās pa zemi. Izskatījāmies mēs droši vien tā, it kā lielais putns, sakampis mani nagos, virzītu manus soļus. Ieraudzījis mūsu kopējo ēnu, es biju pārsteigts: tā atgādināja uz mūsu totēmu staba izgrieztās figūras — milzu cilvēka-putna ēnu.
Diena bija karsta, un es ar mokām aizvilkos līdz nometnei. Taču prieks un lepnums par negaidīto uzvaru deva man spēkus. Un tomēr tai pašā reizē sirds dziļumos man slēpās žēlums, ka tādu lielu un varenu karotāju kā šis ērglis ķērusi bulta, ko raidījis mazs puika, kuram nav nekādu nopelnu. Acu priekšā man aizvien vēl ainojās ievainotais putns, kas cīnījās līdz pēdējam
mirklim, spārnus nesakļāvis, neslēpdams zem tiem galvu.
Tomēr visu to es aizmirsu, kad, ieejot nometnē, mani priecīgi sagaidīja draugi. Klaigādami un smiedamies viņi izskrēja man pretim. Es redzēju viņu acis — apaļas aiz izbrīna un skaudības. Protams, pēc pieaugušo karavīru paražas, atgriežoties no medībām, es nelikos ne zinis par bērnišķīgo spiegšanu, ar kādu mani saņēma mazie uti, kuri vēl ne reizi nebija nogalinājuši kalnu ērgli.
Es gāju taisni uz Ovasesa telti.
Zēnu klaigas izsauca veco karavīru no telts. Es noliku putnu viņam pie kājām. Viņš noliecās pār ērgli, ņēmās vērīgi aplūkot tā spārnus un, tikai ieraudzījis bultu, pagriezās pret mani, un kādu brīdi uzmanīgi raudzījās manī. Visi apklusa. Bet viņš izvilka bultu no putna miesām un, sniegdams to man, sacīja:
— Uti, tu esi veicis pirmo vīra varoņdarbu. Ej pabaro savu suni, kā pavēlēja Rūgtā Oga, un tad atnāc pie manis.
Tauga jutās jau labāk. Rūgtā Oga bija liels burvis. Es aizmirsu, ka esmu veicis savu pirmo vīra varoņdarbu, un, ieraudzījis Taugu, kas, mani redzēdams, piecēlās kājās, gandrīz vai apkaucos kā meitene. Suns, apsveicinādams mani ar klusiem smilkstiem, nāca man pretim, grīļodamies uz nespēcīgajām kājām. Es liku viņam iet atpakaļ uz savu vietu. Smiedamies, stāstīdams viņam par savām medībām, veicīgi izķidāju trusi un izņēmu tam aknas.