Tauga uzklupa tām kā vesels un izsalcis suns. Un izskatījās, ka viņa veselībai nekas vairs nedraud.
Diena bija jauka, pasaule bija jauka, mani gaidīja Ovasesa balva. Es gāju uz viņa telti, pūlēdamies neskatīties apkārt un apslēpt prieku, kas iedegās manī aizvien spožāk, gluži kā ugunskurs no sausiem paegļu zariem.
Ovasess gaidīja mani pie telts ieejas. Viņš laipni saņēma mani aiz rokas un ieveda iekšā.
Es šeit biju pirmo reizi un svētbijīgi lūkojos apkārt. Telts bija pilna ar lāču, vilku un briežu galvaskausiem, skaistiem veciem ieročiem, tomahaukiem ar grezni izgrieztiem kātiem, stopiem, kas samelnējuši no vecuma, ar spalvām rotātiem šķēpiem, spožām zvērādām, ar burvju zintēm, kas pasarga no ļauniem gariem.
Skolotājs norādīja man uz vienu no lāču ādām. Es apsēdos. Pats viņš ierīkojās man iepretim, paklājis sev aiz muguras zvērādas, lai būtu mīkstāk, un aizkūpināja mazu pīpīti. Tad viņš pacēla roku par zīmi, ka varu sākt savu stāstu.
Karavīri zina savu vārdu vērtību. Tāpēc es nepaklausīju pavēlei tūliņ un nesāku kulstīt mēli kā meitenes, nākdamas no upītes. Acis aizvēris, es atsaucu atmiņā, kā žagos pie trusīša, atcerējos negaidīto ērgļa uzbrukumu, manas bultas lidojumu.
Un tikai tad sāku runāt, taču sāku, kā daždien viesim Ovasesa teltī pieklājas, ar uzslavām viņa paš-a dižajiem mednieka varoņdarbiem: runāju par viņa nogalināto dzīvnieku galvaskausiem, par viņa slaveno cīņu ar pelēko lāci, par viņa — skolotāja gudrību. Vecais klausījās uzmanīgi, acis pievēris, nekustēdamies, klusēdams; varēja pat likties, ka viņš guļ. Taču no viņa pīpītes nemitīgi cēlās nelieli dūmu mutulīši. Viņš pavēra plakstus tikai tad, kad es sāku stāstīt, kā biju ieraudzījis trusīti Lēkājošās Kazas klints nogāzē, un no šā brīža ne uz mirkli nenolaida no manis acu, kaut arī vārdi brīžam iestrēdza man kaklā. Pat, ja es būtu gribējis šo vai to pielikt klāt vai pārspīlēt, vai arī likt saprast, ka esmu gājis medīt nevis trusīti, bet ērgli, es nevarētu to izdarīt. Es nespēju novērst skatienu no melnajām, spožajām Ovasesa acu zīlītēm un runāju aizvien klusāk, vārdi ritēja aizvien gausāk. Kad beidzu, jutos vājš un gurdens kā pēc tāla ceļa, kad nav ne ēsts, ne dzerts, viss mans lielais vīra varoņdarbs man patlaban šķita sīks nieks, kas nav uzmanības vērts. Taču Ovasess piecēlās, un viņa sejā es ieraudzīju retu viesi — smaidu. Viņš noliecās pie manis, uzlika roku man uz pleca un līksmā balsī sacīja.
— Manas acis ir laimīgas, ka var uzlūkot Leoo- karko-ono-ma — Cēlā Ērgļa drosmīgo dēlu.
Mana sirds dziedāja uzvaras dziesmu.
— Mans tēvs, — es lepni atbildēju, — cēlies no Te- kumse ģints.
Tekumse, — Ovasess palocīja galvu, — bija liels virsaitis. Viņš bija lielākais starp mūsu cilts virsaišiem. Tāpat ka Pontiaks, viņš vadīja karavīrus uzvaru vainagotās kaujās, medniekus — lielās medībās, sauca kopā vecajos gudrās padomēs. Viņa balsi uzklausīja visas ciltis, un, kamēr viņš bija dzīvs, sakāves ēna nekrita uz karavīru takām un laime bija ikvienas ģints viesis. Kad viņš aizgāja bojā, ikkatrā tipi viņu pieminēja ar sēru dziesmām.
Un te nu Ovasess, kas nekad bez vajadzības nepielika soli, nešķobīja lūpas un nepacēla balsi, piepeši saslējās un sažņaudza dūres. Viņa balss iedārdējās kā tuva negaisa atbalss.
— Tekumse, tava tēva vectēvu, nogalināja baltie. Tie viņu uzaicināja uz lielo padomi, lai sasmēķētu ar viņu «miera pīpi», bet tur viņš sastapa nevis miera vārdus, bet gan nāvi. Viņa miesas tie neļāva apbedīt Nāves ielejā, lai lielā virsaiša gars neatrastu ceļu uz Mūžīgā Miera valstību.
Es nedrīkstēju atsaukties pat čukstus. Beidzot karavīrs apklusa, smagi dvesdams, apsēdās man pretim un sacīja gurdā balsī:
— Es allaž ar lepnumu esmu raudzījies uz tavu tēvu. Šodien es pirmoreiz tā raugos uz tevi. Mūsu ciltīm ir uznākušas bezsaulcs dienas. Balto ir vairāk nekā lapu biezoknī. Tie ir stiprāki par mums. Stiprāki par visām ciltīm un ģintīm. Taču ikviens zēns, kas nostājas uz vīru takas, ir jauna asins lāse mūsu dzīslās. Tu to esi darījis šodien. Lai tavas kājas nekad nenogriežas no karavīru takas.
Nekad vēl neviens man nebija teicis tādus vārdus. Man vajadzētu būt laimīgam. Tomēr laimīgs es nebiju.
Todien man negribējās dzirdēt nevienu balsi, pat Lēkājošās Pūces balsi ne, pat Taugas riešanu ne. Es aizbēgu no nometnes pie Klusējošā Karavīra klints. Uzrāpos augšā, apsēdos uz stāvās kraujas virs ūdens dzelmeņa un lūkojos uz biezokni, uz ziemeļvēju noliektajām koku galotnēm. Tas bija mans biezoknis, mans draugs, manas mājas.
Savā laikā pa tā takām staigāja mana tēva vectēvs, Lielais Tekumse. No viņa balss skaņas pelēkie lāči sarāvās kā mazi kucēni un visbriesmīgākie ienaidnieki kļuva bāli. Kā aizgāja bojā Tekumse? Es redzēju acu priekšā ar bultu aizšauto lielo ērgli, kas, pacēlis augšup asiņaino knābi, nenolieca galvu, kad vajadzēja saņemt cirtienu. Asaras dedzināja man acis. Ziemeļu vējš dzenāja zemus, melnus padebešus, saule rietēja aiz meža.
Aklā tumsā es izdzirdēju kaut kur netālu vaidam apogu. Tā kliedzienus mēs ar Pūci bieži vien lietojām kā norunātu sasaukšanos. Es nokāpu no klints, un no tumsas man pretim skrēja mans draugs.
— Kāpēc mans brālis glabā sirdī bēdas? — Pūce dedzīgi čukstēja. — Jeb vai Pūce vairs nav tavs draugs?
Es nepratu turēties kā vīrs: sirsnīgi apskāvu viņu. Viņš izbrīnījies apklusa. Bet es skaidroju strauji un juceklīgi:
— Nē, Pūce. Tu man esi tas pats, kas ērglim brīvais plašums. Manas ausis vienmēr ir atvērtas, kad tu runā ar mani, Pūce. Taču šodien saule man nespīd. Kaut arī esmu nogalinājis lielu ērgli, es nejūtu prieku. Man ir skumji, Pūce.