Draugs, brītiņu klusējis, maigi noņēma manas rokas no saviem pleciem. Es redzēju, ka viņš pasmaidīja.
— Ovasess par balvu atļāva mums šonakt braukt zvejot. Met pie malas savas skumjas.
Vai stāstīt viņam par Tekumse? Nē. Lai kaut viņa domas neapēno rūgtums un naids, kas ir tik nevarīgs kā mazu bērnu rokas. Tāpēc es tikai pametu ar galvu un skrēju viņam līdzi.
Bet pavasara lietus, meitenes asaras un zēna skumjas taču gaist ātrāk par bezdelīgas lidojumu. Kad aizskrējām līdz upmalai, kur gulēja mūsu kanoe, es jau smējos un lielījos ar savu šārīta uzvaru. Pūce atnesa mūsu stopus, bultas un nelielu pārtikas aizgādu. Varējām tūliņ doties ceļā. Ovasess bija atļāvis ņemt viņa paša kanoe, un mēs to iegrūdām rāmajā krastmalas straumē.
Mēs braucām pa straumi lejup, veikli cilādami airus un turēdamies upes līkuma iekšmalā. Šeit vajadzēja būt it īpaši piesardzīgiem, jo straujais tecējums varēja mūs aiznest uz pretējo krastu, uz šķautnainām klintīm. Tāpēc mēs airējām sīksti un klusēdami, līdz tikām garām līkumam un laiva ar priekšgalu sāka šķelt atkal plaši izplūdušās upes rāmo spoguli.
Slaidi noaudzis mežs šeit pienāca līdz pašai upei. Mēs braucām garām biezajā zālē un briksnājā iemīdītām stidziņām, kas ved uz zvēru dzeršanas vietām. Nakts klusumā mēs reizēm dzirdējām krastmalas brikšņos aizskrejam garam dzīvniekus.
Mūsu airi grima ūdenī bez trokšņa, tāpēc nebija grūti pavisam tuvu saklausīt lapsas soļus, mazliet dzirdamāku un ātrāku vilka skrējienu un aļņa smago stam- pāšanos. Tūliņ aiz kāda pagrieziena mēs uzdūrāmies veselai «mazgātāju» ģimenei — ir tādi mazi, smieklīgi zvēriņi, kas katru barības kumosu rūpīgi noskalo ūdenī, iekām to apēd. Viņus satraucēja mūsu skaļie smiekli.
Mēs braucām ilgi, centīgi vairīdamies no vērpetēm un no akmeņiem, kas rēgojās virs ūdens kā milzīgas apsūnojušas sēnes. JUpīte kļuva gaišāka, mākoņu spraugās parādījās zvaigznes, ziemeļu vējš jau sen bija aizgriezies uz dienvidiem. Līdz mērķim — Baltā Ūdra ezeram — mēs nokļuvām, kad debess austrumu malā skaidrojās, iemirdzējās kā manas mātes gaiši zilās acis.
Kad uzlēca saule, ūdenī iemirgojās dzirkstis, un to bija vairāk nekā zvaigžņu pie augusta debesīm. Mēs bijām gaidījuši šo brīdi, jo saules lēkts ir pats labākais zvejas laiks. Mēs īrāmies uz smilšu sēkļiem, kur agrā rīta saulē sildās lielas, treknas līdakas.
Piepeši Pūce nometa airi un satvēra stopu. Es sekoju viņa skatienam: pa krastmalu uz upi dzert nāca briežu saime. Pašā priekšā soļoja ragains briedis, liels kā piekrastes klints, saule bija sakūrusi baltas uguntiņas viņa ragos. Viņš soļoja, kajas piecirzdams, nebēdādams par troksni, ko sacēla, lepns kā dižens virsaitis. Viņam nopakaļ nāca briežumāte, un tai līdzās drebošām, tievām, nespēcīgām kājiņām šķeterēja mazs briedēns.
Es satvēru Pūci aiz rokas un nočukstēju:
— Liec nost stopu.
— Kas ir?
— Liec nost stopu, tev saka!
Briedis apstājās un palūkojās uz mūsu pusi. Viņš nostājās tā, lai ar savu ķermeni aizsegtu mātīti un briedēnu.
— Liec nost stopu, — es atkārtoju.
Pūce vērīgi noskatījās uz mani, tad paraustīja plecus un nosvieda stopu laivas dibenā.
Mēs īrāmies aizvien tālāk. Briedis nolieca galvu pie ūdens, briedēns iemekšķinājās — it kā būtu iesmēju- sies maza meitenīte.
— Šāvienam bija par tālu, — es vienaldzīgi noteicu, taču Pūce pat galvu nepagrieza, dusmodamies, ka nebiju ļāvis viņam izmēģināt stopa stiprumu.
Saule jau bija pakāpusies virs koku galotnēm, kad mēs piebraucām pie pirmā sēkļa. Taču, līdzko mūsu laivas ēna nogula pār zivju baru, tas šāvās projām tik strauji, kā ūdens visapkārt novirmoja. Mēs bijām piebraukuši neuzmanīgi kā bērni. Vajadzēja pagriezties atpakaļ.
Ūdens pamazām norima. Pagāja ilgas, gaidu pilnas minūtes, līdz siltā saules gaisma atkal izvilināja zivis seklumā. Viņu sudrabotās muguras spīguļoja zem ūdens kā nažu asmeņi.
Tiklīdz nomierinājušās līdakas atkal nekustīgi sa
stinga, mēs ar viegliem airu vēzieniem sākām dzīt laivu pie sēkļa tā, lai ēna šoreiz neskartu zivis. Beidzot tās bija mums pa šāvienam.
Es nejutu sevišķu vēlēšanos ķert zivis. Toties Pūce bija neganti iededzies. Katra viņa bulta uzpeldēja virs ūdens kopā ar tai uzdūrušos zivi. Kad pienāca laiks doties atpakaļ, laivas dibens bija no vienas vietas pie- slānīts ar lielām un treknām līdakām. Šoreiz Pūcei bija laimīga roka.
Telts, kurā mēs ar Pūci dzīvojām, bija pārāk maza, lai tanī varētu sarīkot dzīres. Tāpēc jau pirms krēslas mēs sakūrām aiz telts lielu uguni, ap kuru sapulcējās paši jaunākie nometnes Vilki. Cepto zivju smarža atvilināja pie ugunskura ne vien Jaunos Vilkus, bet arī visus nometnes suņus.
Mēs cepām zivis uz lēnas uguns, savēruši tās uz lazdas vicām vai arī uz bultām, un Lēkājošā Pūce stāstīja par braucienu uz ezeru, par briežiem, kas dzēra pie upes, lielījās ar savu lomu. Galu galā viņam uz to bija tiesības, jo reti kādam no zēniem bija izdevies Baltā Ūdra ezerā noķert tik daudz lielu zivju.
Man taujāja par ērgli. Taču arī tagad vēl man negribējās par to sacerēt dziesmu, nedz arī tāpat vien stāstīt. Es izraudzījos lielu, treknu līdaku un klusēdams baudīju gardo ēdamo.
Gar priežu galotnēm izpeldēja šaurs mēness sirpis, kad visu mūsu mītni piepeši pārskanēja tamburīna rīboņa. Mēs pietrūkāmies kājās. Skaņas bija svinīgas: zemā dūkoņa, ko mēs izdzirdējām, parasti vēstīja kādu svētku vai medību un kara deju sākumu. Protams, par zivīm neviens vairs nedomāja. Pusi no manas līdakas dabūja Tauga, un mēs jozām uz Lielā Ugunskura vietu.