Ugunskurs jau liesmoja. Tā tuvumā uz apaļa akmens gulēja milzīgi lielas medību bungas. Tās parasti- nesa šurp tikai tad, kad Rūgtajai Ogai vajadzēja dejot par godu Lielajiem gariem.
Ap ugunskuru stāvēja visi nometnes karavīri visgreznākajos tērpos, ar pušķiem no ērgļu un pūču spalvām, ar jakām un biksēm, kas bija izšūtas ar ģints totēmu zīmēm. Mēs, mazie puikas, stāvējām viņiem aiz muguras un, nepacietībā drebēdami, gaidījām brīdi, kad ieradīsies Rūgtā Oga, bargs un noslēpumains. Karavīri dziedāja Spalvu dziesmu:
O diženie karotāji, Klausieties ērgļa spalvu balsi, Kas dzied par drošsirdību. Klausieties ērgļa spalvu balsi, Kas dzied par lielā putna lidojumu. Klausieties, kā dzied pūces spalva, Un lai jūsu gaita ir viegla Un nedzirdama kā tās lidojums. O karotāji,
Klausieties Spalvu dziesmu.
Dziesma, uzsākta zemās un klusās balsīs, cēlās aizvien augstāk, skanēja aizvien spēcīgāk. Mēs klausījāmies dziesmu par ērgļa un pūces, bezdelīgas un meža zosu, gulbju un vanagu spalvām.
Kad dziesma apklusa, uznākušajā klusumā atskanēja ērgļa medību kliedziens un karavīru lokā iedrāzās burvis Rūgtā Oga. Šoreiz viņš bija no galvas līdz kājām apklats putnu spalvām. Reizē ar viņa pirmo soli īsi ierībējās tamburīni un taures un tūliņ apklusa.
Kad es ieraudzīju Rūgto Ogu, sirds man strauji iepukstējās un aizrāvās elpa: Rūgtajai Ogai pie pleciem bija piestiprināti manis nogalinātā lielā ērgļa spārni. Man galvā pavīdēja doma, vēl nedroša, bet jau cerību pilna. Un tā nebija iešāvusies prātā man vien, jo Lēkājošā Pūce, ieraudzījis spārnus burvim pie pleciem, satvēra manu roku un cieši saspieda. Taču mēs nepārmijām neviena vienīga vārda. Nevienam vīrietim neklājas skaļi runāt par savām cerībām, iekām tās nav piepildījušās.
Mēs izspraucāmies līdz pirmajai karavīru rindai. Cieši mums garām aizšāvās Rūgtā Oga, riņķodams ap ugunskuru kā milzu putns. Atkal iestājās klusums, varēja dzirdēt tikai spalvu švīkstoņu uz Rūgtas Ogas pleciem, viņa straujo elpu un degošo zaru sprēgašanu ugunskurā.
Pēdīgi, it kā celdamies spārnos, burvis uzlēca uz milzu bungām, pie kurām piesteidzās astoņi karavīri. Viņi sāka ar kreisajām rokam griezt apkārt bungas un ar labajām sist takti burvim, kas uz tām dejoja. Es sažņaudzu rokas uz krūtīm: Rūgtā Oga dejoja Medījoša Ērgļa deju. Viņš te lēnām lidinājās ar izplestiem spārniem, te griezās straujā virpulī. Tad atkal, sakļāvis spārnus, aši krita uz ceļiem, lai pēc mirkļa no jauna ar veiklu lēcienu trūktos kājās un atkal mestu platus lokus, kā to mēdz darīt lielie kalnu ērgļi.
Bungu sitieni kļuva aizvien spēcīgāki un tad pēkšņi uz mirkli apklusa, lai pēc tam skanētu ar jaunu sparu. Ritms vērtās aizvien straujāks un straujāks, un tad tam pievienojās spalga taures skaņa.
No karavīru loka izlēca Rūgtās Ogas palīgs Zilais Putns. Es saķēru Pūci aiz rokas, un mēs saskatījāmies. Zilajam Putnam lejpus ceļiem bija piesietas truša ķepas un gar ausīm visgarām sejai no spalvu pušķa nokarājās divi saišķīši truša ausu.
Tātad tā bija Ērgļa deja un rādīja, kā viņš medī trusīti.
Rūgtā Oga turpināja virpuļošanu uz lielajām bungām, viņa kājas cilājās aizvien ātrāk. Tauru skaņas ārdīja nakts klusumu. Ugunskura liesmas cēlās aizvien augstāk…
Un lūk, vienā mirklī «ērglis» — Rūgtā. Oga — klupa virsū «trusim» — Zilajam Putnam. Un … es sapratu, ka manas cerības piepildīsies, jo tieši šai brīdī no karavīru vidus izlidoja gara, trula bulta un ieurbās ērgļa spārnā. Ērglis-burvis nogāzās zemē.
Iestājās dziļš klusums. Tikai tāla atbalss atnesa līdz mums bungu dunoņu. Neviens neuzdrīkstējās pakustēties, neviens neuzdrīkstējās pat nopūsties. Pat sarkanās liesmu mēles šķita sastingušas. Un, kad griezīgais taures pūtiens atkal pāršķēla klusumu un no jauna atdzīvojās tamburīni, burvis piecēlās, pagriezās ar seju pret mēnesi un paslēja augšup rokas, saukdams:
— Sat-Ok!
— Sa-a-at-O-o-ok! Sa-at-O-ok!
Visi atkārtoja burvja saucienu.
Šis vārds pirmo reizi aizskanēja pār nometni, pār noru, upi un mežu.
Burvis pariņķoja pēdējo reizi. Tad pieskrēja man klāt, satvēra mani aiz rokas un ievilka apļa vidū.
— Sat-Ok! Sat-Ok! Sat-Ok! — aizvien ašāk sauca karavīri, aizvien spalgak svelpa taures, aizvien skaļāk sita tamburīni.
Mani pārņēma prieks un lepnums — lielais burvis Rūgtā Oga ar savu deju bija pastāstījis visai nometnei, kā es uzvarēju ērgli, un devis man vārdu. No šās dienas mani sauca par Sat-Oku — Garo Spalvu. Nu neviens vairs mani nesauks par mazuli — uti.
Man ir vārds!
Un es sāku dejot uzvaras un prieka deju.
Un, tikai kad man aizrāvās elpa, kad pēc kāda lēciena es nokritu uz ceļiem un man grūti bija piecelties, un kāds noliecās pie manis un palīdzēja man tikt augšā, — tikai tad es ieraudzīju, ka starp karavīriem, kas pirmie bija izsaukuši manu vārdu, ir Cēlais Ērglis, mans tēvs, lielā Tekumse mazdēls.
Manitu, Manitu, Manitu,
Es nestiprs, tu spēcīgs.
Esmu padevīgs tev.
Manitu, Manitu, Manitu,
Nāc un palīdzi man.
(No kara dziesmām)
VI
Divas dienas pēc tam, kad es biju dabūjis vārdu, tai stundā, kad saule stāvēja sava ceļa visaugstākajā punktā un mēs, Jaunie Vilki, nule bijām beiguši ikdie- nējās mācības pie Ovasesa, no paugura pie mums atlidoja trīskārtīgs suslika kliedziens. Tur nometnes sargs deva ziņu, ka tuvojas svešs jātnieks. Jau pēc maza brītiņa uz takas nodimdēja zirga soļi. Pēc zirga rotas un izkrāsojurna mēs sazīmojām, ka atjajējs pieder pie kādās no mūsu cilts dienvidu ģintīm. Zirgs apstājās netālu no mūsu pulciņa, ar kājām uzvandīdams putekļu mākoņus, bet jātnieks smagi nošļūca tam no muguras. Sveicinādams viņš pacēla labo roku un tuvojās mums. Mēs gaidījām, kad viņš sāks runāt.