— Aizvediet mani pie virsaiša, Jaunie Vilki, — viņš aizsmakušā balsī sacīja. — Es vēlos redzēt Cēlo Ērgli.
Es pagājos uz priekšu.
— Cēlais Ērglis ir šeit. Es esmu viņa dēls. Nāc man līdzi. — Un es vedu svešo uz Ovasesa telti, kur allaž apmetās mans tēvs, uzturēdamies nometnē.
Jaunais karavīrs, kas nāca man aiz muguras, smagi elpoja, viņš bija gluži apkūpējis ar biezu putekļu kārtu, lūpas viņam bija sakaltušas un sasprēgājušas, viņš nāca tadā kā kokainā gaitā. Acīm redzot, viņš bija ilgi, ļoti ilgi jājis. Viņš pat grīļojās un tikai pirms ieiešanas teltī atlieca plecus.
Tas bija gadus trīsdesmit vecs, kalsns gara auguma vīrs. Matos, kas uz galvvidus bija sasieti mezglā, rēgojās divas pūces spalvas. Pa kailajām krūtīm un pieciem ritēja šauras sviedru urdziņas, grauzdamas putekļu kārtā grāvīšus ar tumšiem krastiem.
Cik dienu viņš bija pavadījis seglos? Kas viņu dzina?
Tēvs sēdēja Ovasesa teltī kopā ar tās saimnieku un Tanto. Kad atjājējs karavīrs ienāca, tēvs, redzēdams, ka tas ar mokām turas kājās, tūdaļ norādīja tam vietu sev līdzās un pasniedza aizdedzinātu pīpi. Viesis kāri ievilka dūmu, gribēja kaut ko sacīt, taču balss viņam aizlūza. Es stāvēju pie ieejas kā sastindzis, ne vārda nerunādams, un klusībā lūdzos garus, lai mani nedzītu projām.
Pieaugušo sejas palika nekustīgas, taču es skaidri redzēju, ka šis negaidītais apmeklējums viņus satrauc. Ovasess miedza acis un kratīja galvu, bet tas nozīmēja, ka viņu māc bažas.
— Kādas vēstis tu atnesi? — tēvs jautāja karavīram.
Tas pacēla galvu.
— Tanu ģintij vajadzēja atgriezties uz cilts galveno nometni. Tanu zemē ielauzās Vap-nap-ao ar apbruņotiem baltajiem no Karaliskas Jātnieku nodaļas.
Tātad es atkal izdzirdēju Vap-nap-ao vardu, un arī šoreiz to izrunaja apmāktā un naida pilnā balsī. Ko gan šis vārds nozīmēja?
Viesis turpināja:
— Vap-nap-ao dodas uz galvenās nometnes pusi un nes līdzi papīru, kas pavēl mūsu ciltij iet rezervācijā. Mūsu izlūki redzējuši Vap-nap-ao jau pie Resnā Tirgoņa mājas, kur Karaliskie Jātnieki parasti ierīko savas apmetnes.
Tēvs piecēlās.
— Ej paēd un atpūties, — viņš sacīja viesim no Tanu ģints un tad pavēlēja brālim: — Pasauc Rūgto Ogu! Lai sapulcina visus pie Lielā Ugunskura vietas.
Pēc maza brīža lielo bungu rīboņa jau aicināja nometnes iemītniekus uz padomi. Tik satrauktu ritmu mēs vēl nepazinām. Tas, jādomā, bija bargs aicinājums, jo šoreiz karavīri nāca uz padomi nevis lepniem un cienīgiem soļiem, bet skrēja skriešus, kā kaujas trauksmei skanot. Pat sapītie zirgi, kas ganījās pie teltīm, sāka nemierīgi dižāties, skurināt ausis un raustīt nāsis.
Līdz ar citiem puikām mēs apsēdāmies noteiktā atstatumā no Lielā Ugunskura — mums nebija brīv ne tikvien piedalīties padomē, bet pat klausīties, ko tur runā. Mēs sēdējām un klusēdami vērojām vecos.
Vi spirms ilgi runaja Tanu ģints sūtnis, varda Sarautā Siksna, tad tēvs un pēc viņa Lielais Spārns. Kāds no jaunākajiem kaut ko pakliedza spalgā balsī, taču viņa vārdus mēs nevarējām izšķirt. Mēs tikai redzējām, ka pēc šā sauciena vairāki citi jaunāki karavīri pacēla nažus. Tad atkal runāja tēvs. Jaunie karavīri nolieca galvas.
Uzlēca mēness, iedegās ugunskurs, bet padome aizvien vēl turpinājās. Es sēdēju, piespiedies pie Pūces. Vakars nebija auksts, taču mēs apsedzāmies ar lāčādu: mūs kratīja drebuļi kā no salta vēja. Beidzot atskanēja ērgļu taurītes svilpiens, kas sauca kopā jauniešus. Padome bija beigusies. Mēs tuvojāmies karavīriem, kas stāvēja nekustēdamies, un tēvs mūs uzrunāja:
— Klausieties uzmanīgi manus vārdus, Jaunie Vilki. Mūsu biezoknī, mūsu prērijās ir atnācis baltais cilvēks ar saviem karavīriem. Svešais cilvēks- grib atņemt mums mežu un līdzenumus un grib, lai mēs ejam uz tādu mežu, ko sauc par rezervāciju un no kurienes nevar tikt ārā kā no lamatām. Bet mūsu cilts ir brīvā ševanēzu cilts un tāda arī paliks. Balto ir pārāk daudz, lai ar viņiem cīnītos. Viņiem ir tāds spēks, kāda mums nav. Viņiem ir tādi ieroči, kādus mēs nepazīstam. Taču mums viņi jāaiztur un jānojauc viņiem pēdas. Jūs at- griezīsieties galvenajā nometnē un kopā ar sievietēm un bērniem iesiet uz Sāļo Klinšu zemi. Jūs vedīs Ovasess. Karavīri paliks pie manis. Jūs dosieties ceļā pirms rītausmas. Es beidzu.
Mēs, pusaudži, neko daudz nesapratām no tēva vārdiem. Mēs pirmo reizi dzirdējām, ka ir mežs, kurā nav iespējams dzīvot, mežs — lamatas, nevis brīvu cilšu mājas. Mēs to nesapratām, nezinājām, ko tas nozīmē,— ne Pūce, ne es, ne citi zēni. Par baltajiem cilvēkiem mēs bijām dzirdējuši tikai to, kas tika dziedāts dziesmas par mūsu tēvu un vectēvu cīņām, to, ko stāstīja Ovasess par svešiem, nepazīstamiem un briesmīgiem ienaidniekiem. Man šovakar, lai tur vai kas, japarunā ar brāli Tanto. Viņš droši vien varēs man daudz ko paskaidrot. Viņš taču bija Ovasesa teltī, kad pirmoreiz atskanēja Vap-nap-ao vārds. Viņš droši vien saprot, ar ko draud svešais vārds «rezervācija», un varēs izskaidrot, kāpēc mūsu lielā un stiprā cilts, kurā ir tik daudz drošsirdīgu karavīru, nevar uzsākt cīņu ar balto cilvēku cilti. Mēs vēl zinājām, ka baltie cilvēki reti ienāk mūsu biezoknī un ka tie cēlušies no cilts, ko sauc par Karaliskajiem Jātniekiem.
Man vajadzēja aprunāties ar brāli. Mēs ar Lēkājošo Pūci cik iespējams ātri sasaiņojām savas nastas un jozām uz Tanto telti.
Par laimi, viņš bija viens. Kad es piegāju pie viņa, viņš pasmaidīja. Tas piešķīra man drosmi.
— Tanto, manu brāli, — es lūdzu, — pastāsti man un Pūcei, kas tas Vap-nap-ao tāds ir, kāpēc mēs nevaram cīnīties ar baltajiem, kāpēc viņi mūs dzen aizslēgtā mežā, kas tie baltie tadi ir? Tanto, pirms divām dienām es dabūju vārdu. Pastāsti mums visu to, lai mēs nebūtu kā mazi bērni, kuriem pasaule nav lielāka par mātes krūti.