Brālis pirmajā mirklī šķita iztrūcies, viņš kaut ko nomurmināja tādu kā: nav vaļas, jānovāc teltis. Taču galu galā bija ar mieru.
Nevēlēdamies, ka mūs teltī sastaptu citi jaunie karavīri, kas dzīvoja kopā ar viņu, Tanto aizveda mūs pie upes, kur tā met līkumu ap Klusējošā Karavīra klinti.
Bija jau dziļa nakts. Viļņi laistījās mēnesnīcā kā zivju zvīņas. Iztālēm atskanēja vientuļa vilka gaudošana.
Tanto sāka stāstīt:
— Jau daudz paaudžu pirms tam, kad piedzima mūsu tēva vectēvs Lielais Tekumse, mūsu ciltis apdzīvoja visu zemi, kura mēs dzīvojam un kuru baltie sauc par Ameriku, — no juras līdz jūrai, no ziemeļu sniegiem līdz lielajiem kalniem dienvidos.
Nevienai no mūsu ciltīm netrūka mežu medībām, taku klejošanai, plašu līdzenumu, kur ganījās bizonu bari. Kad viena cilts sadūrās ar citām, kad tās cīnījās par medību vietām, cīņa notika bez meliem un nodevības. Un tāpēc, kad mūsu zemē atnāca pirmie baltie cilvēki, mēs tos nesagaidījām ar bultām un tomahaukiem.
Taču viņiem patika mūsu zeme. Balto saradās ar katru reizi vairāk un vairāk. Viņi sāka celt savus mājokļus, atņemt mums mežus un līdzenumus. Kļuvuši stipri, viņi vairs nebija lēni un labvēlīgi, sāka mūs bez žēlastības nogalināt. Viņiem bija ieroči, kādus mēs nepazinām. Viņu varenība aizvien pieauga. Viņi izmantoja vecas ķildas starp ciltīm, kūdīja ciltis citu pret citu un pēc nogalināja uzvarētājus. Nogalināja ikkatru indiāni, ko sastapa. Viņiem labs bija tikai miris indiānis. Par katra mūsu zemes saimnieka nāvi viņi maksāja saviem karavīriem lielu atalgojumu. Kad mēs turējāmies pretī, nāca viņu karaspēks un iznīcināja ciltis tā, kā ziemā vilku bari iznīcina briežu barus. Jau toreiz, Lielā Tekumse laikā, viņi bija tūkstoškārt stiprāki par mums. Tekumse vadībā mūsu ciltis devās pēdējā lielajā kaujā ar baltajiem — un zaudēja. Un Tekumse aizgāja bojā, kad ielaidās sarunās ar balto vadoņiem, lai glābtu sievietes un bērnus, kas vēl bija palikuši pie dzīvības. Kopš tā laika mēs kļuvām tik vāji, ka baltie mūs vairs pat nenogalināja. Taču viņiem aizvien vēl nepietika mūsu zemes, mūsu mežu. Viņi izraudzījās vissliktākos, ar zvēriem visnabadzīgākos mežus, ar zivīm visnaba- dzīgakās upes un iedalīja brīvajām ciltīm, nevaica- dami, vai tās grib tur dzīvot, vai tās varēs tur iztikt. Viņi nosauca tās vietas par rezervācijām un ir sadzinuši tajās visas ciltis, visas brīvās ģintis, kas vēl nav izmirušas. Šais rezervācijās valda bads, balto slimības pļauj indiāņus, mazi puisēni mirst, vēl nepaguvuši dabūt vārdu. Bet Karaliskie Jātnieki dzen rezervācijā visus, kas vēl palikuši brīvībā, dzen kā zvērus lamatās, Ken-Manitu — Nāves gara varā.
Tanto uz brīdi apklusa, taču mēs neatsaucāmies ne ar vārdu. Upītē ieplunkšķējās zivs. Nošvīkstēja lielas pūces spārni.
Tanto turpināja:
— Mēs esam pēdējā no brīvajām ciltīm. Karaliskajiem Jātniekiem nav izdevies iedzīt mūs rezervācijā. Kopš tā laika, kad mūsu tēvs ir kļuvis par virsaiti — bet tas ilgst jau vairāk gadu nekā ir rnums abiem, — baltie virsaiši aicina viņu zvērēt tiem padevību un ar savu cilti iet rezervācijā. Taču tēvs pateicis, ka viņš ir dzimis kā brīvs cilvēks un brīvi cilvēki ir visa viņa ģints un cilts. Un kopš tā laika Karaliskie Jātnieki mūs vajā. Mēs esam pārāk maza cilts, lai pret mums sūtītu lielu karaspēku. Taču viņi mūs nemitīgi izseko. Reizēm mums izdodas uz dažiem gadiem izvairīties no vajātājiem, pazust biezoknī, noslēpties no balto virsaišu acīm. Daži baltie mednieki un daži tirgoņi, tādi kā Resnais Tirgonis, — ir mūsu draugi un neziņo Karaliskajiem Jātniekiem par mūsu nometnēm un mītnēm. Taču mums visu laiku jāmaina savas apmešanās vietas, lai jauktu pēdas.
Un tagad nu viņi atkal ir mums uz pēdām. Viņus vada Vap-nap-ao. To sūtījis balto cilvēku karalis, kas dzīvo aiz lielā sāļā ūdens. Bet pats Vap-nap-ao — Baltā Čūska — ir mazs Karalisko Jātnieku vadonis. Viņš jau reiz mūs medīja, kad es vēl biju divus gadus vecs uti. Bet tolaik viņu panāca Lielā Spārna bulta, un mēs domājām, ka viņš ir pagalam. Mums izdevās nojaukt pēdas. Un kopš tā laika, kad piedzimi tu, cilts dzīvoja netraucēta. Bet tagad Vap-nap-ao ir atkal atgriezies. Un mums no jauna ir jādodas ceļā …
Kad debesis austrumos kļuva gaišākas un pēdējās zvaigznes nodzisa virs meža, mēs devāmies ceļā. Visa mūsu iedzīve bija sakrauta no kārtīm darinātās šļūcēs, kurām vienu galu nostiprināja zirgam uz muguras, bet otrs vilkās pa zemi. Pat suņi vilka nelielas šļūces — gājienam bija jārit steigā.
Apbēruši ugunskurus, mēs cits pēc cita sekojām Ovasesam uz galveno nometni.
Nāciet šurp, gari, no ielejām tālām,
Nāciet un rādiet man jaunu ceļu.
Nāciet šurp, gari, jo vējš čukst par nāvi
Un katra lapa čukst man par to.
Nāciet šurp, gari, un parādiet man
Saules ceļu uz Lielā Miera zemi.
(Nāves dziesma)
VII
Mēs jau otru dienu steidzīgā solī gājām caur biezokni, tikai retumis apstādamies ieturēt azaidu. Bet nakts atdusa, kaut arī sākās vēlā naktī, beidzās jau ilgi pirms gaismas svīdas. Rītos mēs aizvien skaidrāk sadzirdējām no visām malām plūstam tālas tamburlnu skaņas, kas pulcināja kopā mūsu cilts ģintis Brāzmainās Straumes ielejā. Mēs nebijām vairs tālu no šās ielejas.
Izgājuši no meža, mēs ieraudzījām klinšainas kalnu atradzes. Lielas klintis nokarājās zemu, stiepdamas mums pretim pelēkas akmens dūres. Taciņa sāka vīties augšup platiem līčločiem, un pēdīgi ap dienasvidu, kad saule jau sāpīgi cepināja piepūlētos plecus un žilbināja acis, mūsu priekšā pavērās šaura klinšainas aizas rīkle. Šeit sākās kanjons, kas veda uz Brāzmaino Straumi.