Izskatījās, ka nez kāds milzis-karavīrs šai vietā ar tomahauku pārcirtis klinti pušu un radusies dziļa, tumša plaisa. Mēs iegājām tanī kā Ēnu valstī. Akmens sienas gar malām kļuva aizvien augstākas un augstākas. Sākumā tās bija mūsu augumā, tad — ka pieaudzis karavīrs, bet pēc dažiem simtiem soļu pacēlās tik augstu, ka virs tām vairs bija redzama tikai šaura debess svītra. Šeit valdīja aukstums un tumsa, no sienām tecēja lejup ūdens un krājās mazā ezeriņā. Beidzot starp divām klinšu sienām pavīdēja ielejas gaisma. Ieleja bija kādu pusjūdzi plata. Pa vidu tai tecēja upīte, ar saviem ūdeņiem veldzēdama leknas pļavas. Ieleja stiepās no ziemeļiem uz dienvidiem, un klintīs, kas to ieskāva, šķiet, nebija ne plaisiņas. Tikai taisni mums pretim, viņā upes krastā, no platas spraugas lauzās ārā liela gaismas straume. Tur bija ceļš uz ieleju, kurā vajadzēja sapulcēties visām mūsu cilts ģintīm.
Brasls bija mazliet pa upi uz augšu. Šai gadalaikā ūdens sniedzās zirgam līdz pavēderei. Mēs pārbridām pār upīti bez pūlēm un nonācām milzīgi lielā pļavā. Tad iegriezāmies citā kanjonā. Straume pa labi un siena pa kreisi joprojām traucās uz dienvidiem. Tikai pēc stundas gājiena mēs nonācām tādā vietā, kur kanjons pagriezās uz austrumiem, bet klinšu siena kreisajā pusē pēkšņi aptrūka, izveidodama asu leņķi ar otru, kura stiepās uz ziemeļiem.
Mēs apstājāmies klajuma malā. Aiz tā sākās mežs ar tik bieziem zaru vainagiem, ka koku pakājē valdīja mūžīga tumsa.
Šai klajumā, netālu no meža, atradās ševanēzu cilts galvenā nometne.
Nākamās dienas vakarā ieradās karavīri tēva vadībā. Tā kā Karaliskie Jātnieki vēl nebija uzsākuši kara gaitu, tēvs ar karavīriem, atstājuši Jauno Vilku
nometni, bija metuši lielu līkumu galvenajai apmetnei pretējā virzienā. Viņi gribēja aizvest vajātājus, cik iespējams, tālu no galvenās nometnes. Un tikai vakar vakarā, neatstādami aiz sevis pēdu, bija pagriezušies uz mūsu pusi, lai sapulcinātu vairāk karavīru un vai nu ielaistos kaujā, vai arī mēnešiem ilgi vadātu ienaidniekus pa aplamām pēdām.
Virsaiti un karavīrus šoreiz neapsveica ne ar līksmām dziesmām, ne ar dejām. Visi turējās savrup — atsevišķā barā karavīri, jau izkrāsojušies kara krāsām, atsevišķi sievietes un bērni, sapulcējušies pie nastu nesējiem zirgiem, atsevišķi mēs, Jaunie Vilki. Ovasess vēl neļāva mums tikties ar mūsu mātēm. Visa nometne klusēja. Satītas bija košās sieviešu teltis, pat mazie bērni rotaļājās klusēdami.
Drīz pēc tēva un karavīru atgriešanās norā pie nometnes iznāca Rūgtā Oga un no krāsainām smiltīm uzkaisīja zemē balto cilvēku atveidus, apklādams tos ar šamaņu zīmēm un savienodams savā starpā ar Vap-nap-ao — Baltās Čūskas zīmi.
Visi ševanēzi sastājās ap viņu blīvā lokā. Pirmajās rindās stāvēja kara dejām izkrāsojušies karavīri. Viņiem aiz muguras drūzmējās jaunieši, sievietes — daudzas saraudātām acīm, — mazi bērni un nevarīgi veci vīri.
Kad no karavīru loka iznāca mans tēvs, Rūgtā Oga pilnīgā klusumā, drīz iekliegdamies kā ērglis, drīz iešņāk- damies kā čūska, sāka dejot ap krāsaino smilšu figūrām. Tādu deju es vēl nekad nebiju redzējis. Burvis te paslēpās, te ar caunas lēcienu metās uz priekšu. Sākumā viņš trīsreiz apgāja figūrām apkārt, tad klupa tam virsū, drudžainam kustībām norausa smiltis un ar riekšavām izsvaidīja tās uz visām pusēm. Tad viņš uzrunāja tēvu smalkā, svešā, gandrīz vai sievietes balsī:
— Ved karavīrus pret baltajiem. Lai sāk cīņu. Mūsu tēvu gari un mūsu sentēvu gari saka man, ka viņi palīdzēs jums uzvarēt.
Taču mans tēvs klusēja. Es labi redzēju viņa seju, un man šķita, kaut gan pēc Rūgtās Ogas vārdiem viņam ne plaksti nenodrebēja, ka viņa acis iekvēlojās briesmīga niknumā.
Rūgtā Oga vēlreiz paspēra soli uz tēva pusi un atkal ņēmās atkārtot:
— Ved savus karavīrus pret baltajiem … Mūsu tēvu gari un mūsu sentēvu gari …
Un tad notika tas, ko neviens nebūtu varējis iedomāties.
Tēvs pacēla roku un pārtrauca burvi. Tas vēl nekad nebija piedzīvots. Kāpēc tēvs tā darīja un darīja taisni tad, kad ar burvja muti gari aicināja sākt cīņu un solīja uzvaru? Diez vai kāds to saprata. Karavīru rinda nemierīgi sakustējās.
Bet tēvs teica:
— Nē, Rūgtā Oga, tu nesūti mūs pretim uzvarai. Karavīru padome nolēma citādi. Mēs neiziesim atklātā kaujā. Nevis gari mums palīdzēs, bet mūsu pašu roku spēks un lapsas viltība. — Te man izklausījās, ka tēva balsī ietrīsojas jautrāka skaņa. — Bet, ja gribi nakt turp, kur mūs gaida cīņas briesmas, tu iepriecināsi mūsu sirdis: tavas rokas mums noderēs tāpat kā tavas burvības un sarunas ar gariem.
Man kļuva bail. Šķiet, apstulba arī citi, jo uznākušajā klusumā nebija dzirdama pat cilvēku elpa. Pirmo reizi galvenais cilts virsaitis nostājās pret to, ko ar burvja muti vēstīja gari. Bet Rūgtā Oga — pavēlnieks pār dzīvību un nāvi — taču varēja vienīgi ar savam domām, ar vienu rokas mājienu uzsūtīt viņam zibens spērienu. Acīm redzot, lielas bija tēva dusmas par to, ka gari ar burvja muti runājuši citādi, nekā bija nolēmusi karavī ru pa dome. Viņi nostājās viens pret otru — tēvs un šamanis, klusuciešot raudzīdamies viens otram acīs.
Manas bailes pārgāja dusmās — kuru katru brīdi es biju gatavs mesties tēvam palīgā, pat pret gariem un zibeņiem. Man taču jau bija vārds!