Taču Rūgtā Oga piekāpās tēva gribai. Viņš pacēla roku un sacīja:
— Tev ir lapsas viltība, pūces gudrība un lāča spēks. Lai notiek tā, virsaiti, kā tu pavēlēsi.
Tēvs vīpsnādams nolieca galvu. Patlaban, kara laikā, karavīru padome un viņš lēma par visu. Vīru balss pašlaik bija spēcīgāka nekā garu balss, un gudrībā viņi garus pārspēja.
Rūgtā Oga lēnām atkāpās ārpus karavīru loka.
Tad pēc tēva mājiena tika aizdedzināts Lielais Ugunskurs. Spožas liesmas spēji uzvijās augšup un apgaismoja līdz vidum kailos karavīru stāvus, iemirgojās uz nažu un tomahauku asmeņiem, atspoguļojās acīs. Pie ugunskura nostājās tēvs. Viņa spalvu pušķis līgojās, gandrīz skardams zemi. Pie deniņiem spīdēja smalki noslīpēti bizona ragi. Krūtis, izkrāsotas dzeltenām
un sarkanām šķērssvītrām, liesmoja kā uguns. Viņš vēlreiz pacēla roku, un uz šo mājienu atsaucās tamburīni, taures, svilpes. To sākumā gausais ritms iesaistīja karavīrus plašā lokā. Sākās kara deja.
Lūk, vīri dodas karagājienā, iet ilgi un platu soli, lūk, tie zogas pie ienaidnieka nometnes, lūk, slēptuvē pieplakuši, uzvelk stopus, tur gatavībā šķēpus un tomahaukus. Tad visi sastingst, gaidīdami virsaiša pavēli, un, kad pār ieleju aizveļas bargs kara sauciens, tamburīni, taures un svilpes skan trakā ritmā, karavīri metas uzbrukumā un sākas kauja. Kaujas sauksme satrauc zvaigžņu mieru un stiprāk par pērkona grāvieniem aizdārd starp ielejas klinšu sienām.
iNo sieviešu bara iznāk visvecākā cilts sieviete un uzņem kara dziesmu, slavinādama tanī savu dēlu drosmi un varoņdarbus. Pēc katra dziesmas panta dejotāju karavīru loks, kurā jau esam iespraukušies pat mēs, zēni, gausina soli, un visi mēs ceļam augšup rokas un trīsreiz saucam:
— O Manitu! Tingav-susima! Tingav-susima! Tin- gav-susima! O Manitu! Palīdzi uzvarēt! Palīdzi uzvarēt! Palīdzi uzvarēt!
Un atkal atsākas deja, ugunīga kā nāves kauja, un atkal vecā indiāniete uzņem dziesmu, dziesmu par bezbailīgajiem karavīriem, kas drošsirdīgi cīnījušies un tagad atdusas Mūžīgā Miera valstībā.
Svīda jau gaisma, kad ugunskura liesmas apdzisa un dejas un dziesmas beidzās. Mēmā klusumā karavīri, sadalījušies divās daļās — kājniekos un jātniekos, aizgāja kanjona tumsā, izgaisa tanī bez skaņas kā nakts gari.
Agrā rītā gara nastu nesēju zirgu rinda virzījās uz ziemeļiem. Mūsu vidū vairs nebija neviena karavīra, ieroči bija tikai mums, Jaunajiem Vilkiem, un mēs tad nu bijām vienīgie sargi sirmgalvjiem, sievietēm un bērniem.
Pirms devāmies ceļā, Ovasess mums teica, ka no šā brīža mums atļauts satikties un runāt ar saviem tuviniekiem. Šī atļauja mūs apdedzināja kā dzirkstele uz kailas ādas. Visi uzreiz gribēja iejukt gājienā, sameklēt savas mātes, kas vakar bija mūs sveicinājušas iztālēm ar mājieniem, skatieniem tin smaidiem.
Mums gribējās pieskarties viņu rokām un tuvumā dzirdēt viņu balsi, just viņu delnas uz saviem matiem. Taču mūs atturēja vecā karavīra vieglais smīns un zobgalīgais skatiens. Tāpēc dienas pirmajā pusē mēs vispirms atļāvām pajāties gar gājienu tikai pašiem jaunākajiem. Un, tikai kad tie atgriezās, mēs auļos šavā- mies uz priekšu.
Es zināju, ka māte atrodas kaut kur gājiena priekšgalā. Es tā dzinu zirgu, ka tas vairākkārt pilnos auļos paklupa. Atskanēja skaļi smiekli un meiteņu zobgalības. Māti es tomēr neatradu. Bet no rīta taču es skaidri biju redzējis viņas smuidro stāvu gājiena priekšējā grupā. Sakaunējies no meiteņu izsmiekla, es vēlreiz steidzos garām visai karavānai, ko vadīja kāds no vecajiem, garš un sakumpis sirmgalvis. Viņš jāja uz neliela zirģeļa, un kājas viņam gandrīz vilkās pa zemi. Tūliņ aiz vecā jāja divi citi — kurlais Lielā Acs no Tanu ģints un savā laikā slavenais karotājs Melnais Lācis. Cīņā ar lāci viņš jau sirmā vecumā bija zaudējis kreiso roku līdz elkonim.
Viņiem sekoja nastu nesēji zirgi ar satītām teltīm.
Un tālāk stiepās sieviešu, bērnu un jaunu meiteņu karavāna. Apkrautie zirgi gāja lēnu gaitu, nesdami saiņus, uz kuriem, šūpodamies zirgu soļu taktī, tupēja bērnu pieradinātie kovārņi, kraukļi un žagatas.
Rau, jaj maza mūsu ģints meitenīte, turēdama rokās divus bebrus. Viņas vecākajai māsai, kas iet līdzās, uz pleca sēž ruda vāverīte, apsegusies ar kuplo asti. Mazliet nopakaļ kāto gadus četrus vecs knēvelis, un pat man, Jaunajam Vilkam, kas ir jau dabūjis vārdu, viņš izraisa nelielu skaudību, jo knēvelis ved garā siksnā brūno lāci, kas ir vairākkārt lielāks par viņu pašu. Zvērs čāpo ar laisku cieņu, zvāļodamies kā baļķēns virs rāma upes plūduma.
Bet, rau, tuvojas prāvs bars sieviešu, un beidzot es redzu, redzu gaišu vaigu un zeltainas matu pīnes, manī raugās acis, tik gaiši zilas kā debesis ziemeļu pusē. Tā ir māte!
Es traucos pie viņas un apturēju zirgu tik spēji, ka vairākas sievietes iekliedzās aiz bailēm vai dusmām, bet mans zirgs, saslējies pakaļkājās, gandrīz apgāzās atmuguriski. Taču, iekām viņš nolaidās uz priekškājām, es jau nolēcu zemē un pieskrēju pie mātes, kas sniedza man pretim rokas.
Ļoti skaista bija mana māte, slavenā ševanēzu cilts virsaiša sieva. Gaišiem matiem un gaišu ādu — viņu taču sauca par Balto Mākonīti, — stalta un slaida savā smalkas briežādas tērpā, kas bija bagātīgi izšūts ar cilts zīmēm un krāsām, ar zelta rokassprādzēm uz bārkstīm greznotajām piedurknēm.
Viņa smējās un sauca mani vārdā. Es pirmo reizi dzirdēju savu liela cilvēka vārdu no mātes lūpām:
— Sat-Ok! Es zināju, ka tu nāksi, Sat-Ok!
Neklājas zēnam, kuram jau ir vārds, pārlieku izrādīt savu maigumu pret māti. Taču māte mani cieši apskava, kā to bija darījusi agrāk, un es jutu, ka acis man kļūst valgas, un, no visa spēka pulēdamies savaldīties, es nespēju, tīri vienkārši nespēju izdabūt ne vārda.