Nav vērts šeit stāstīt par visu, kas dziļi saviļņos lasītāju, kad viņš iepazīsies ar Sat-Oka stāstu. Taču lasītājiem droši vien būs interesanti zināt, ka trīs gadus pēc stāsta beigās aprakstītajiem notikumiem Sat-Oka māte Baltais Mākonītis 1936. gadā no kāda klejotāja mednieka — trapera — nejauši uzzināja, ka viņas dzimtene Polija pastāv kā neatkarīga valsts. Un viņa nolēma uzņemties tālo ceļojumu un apmeklēt dzimto zemi, pēc kuras visu laiku bija ilgojusies. Kopā ar viņu brauca arī Sat-Oks, viņas jaunākais dēls.
1939. gadā, kad Sat-Oks ar māti jau taisījās griezties atpakaļ pie savas cilts, Eiropā uzliesmoja otrais pasaules karš. Baltais Mākonītis un Garā Spalva drīz vien nokļuva gestapo nagos. Sat-Oku aizturēja kā «jauktas rases cilvēku». Var iedomāties, kas Sat-Okam bija jāizcieš… Pietiek tikai ieklausīties skopajā, īsajā frāzē, ko viņš uzrakstījis, stāstot par pārdzīvoto: «Esmu izgājis caur elli…»
Taču ceļā uz Osvencimas nāves nometni nepakļāvīgajam bālģīmim ševanēzu pēcnācējam izdevās izbēgt. Viņš nokļuva pie poļu partizāniem Borkovicas mežos. Padomju Armija šo novadu drīz atbrīvoja. Tad Sat- Oks kā brīvprātīgais iestājās poļu tautas armijā. Viņu nosūtīja uz jūras kara floti. Pēc demobilizācijas viņu pārskaitīja tirdzniecības flotē. Tur viņš kalpo arī tagad, visu savu brīvo laiku veltīdams literāram darbam. Garā Spalva ir ķēries pie rakstnieka spalvas.
Sat-Oks nav aizmirsis savus tālos ciltsbrāļus. Viņam ir izdevies nodibināt un uzturēt sakarus ar rezervātos ieslēgtajām ciltīm un ar to starpniecību — ar dzimto ševanēzu cilti, kas aizvien vēl klejo ziemeļos Lāčezera rajonā, joprojām nepakļāvīga, lepna, brīva, neatkarīga. Pavisam nesen Sat-Oka māsa un brālis krituši sadursmē ar Karalisko Jātnieku policiju, kas uzbrukusi ciltij …
Sat-Oka mātei, par kuru ševanēzu ciltī jau sacerētas leģendas, Stanislavai Suplatovičai Tautas Polijas valdība par 1905. gada politisko darbību piešķīra mūža pensiju. Viņa mirusi 1964. gadā.
1957. gadā Polijā iznāca Baltā Mākonīša dēla pirmā grāmata «Sāļo Klinšu zeme», pēc gada to izdeva vēlreiz. Vēl pēc diviem gadiem lasītāji saņēma otru Sat- Oka grāmatu «Baltais Mustangs». Pēc tam Sat-Oks pabeidza savas grāmatas «Sāļo Klinšu zeme» otro daļu — «Noslēpumainās pēdas». Tālāk rakstnieks sāka strādāt pie grāmatas par tā saucamo «Asaru ceļu», kur gājuši bojā tūkstošiem indiāņu, kurus ar varu pārvietoja aiz Misisipi upes.
Tas ir tas, ko man gribējās pateikt lasītājiem, iekām viņi sāks iepazīties ar brīnišķīgo Sat-Oka stāstu.
Ļevs Kasilis
Dzirdu dziļos mežos klaigas, gari stieptas gaudas,
Dzirdu dziļos mežos tamburlnus, kaujas sauksmi.
Paslēp mani, mežs,
Izdzēs manas pēdas,
Dod man lača spēku,
Pumas veiklo soli…
I
Ja ērglis tevi paceltu augstu pār Tolandi zemi, kas atrodas uz dienvidiem no Makenzi upes, Lielā Lāč- ezera un plašā Jukonas ieloka, — rietumus tev aizsegtu augstās Klinšu kalnu grēdas, bet dienvidos tavam skatienam pavērtos plašo prēriju apvāršņi.
Šīs prērijas ir bizonu ceļš. Tās stiepjas no Kanādas Saskačevanas un Alberta provincēm cauri abām Dako- tām, Nebraskai, Oklahomai līdz akmeņainajai Tek- sasai.
Apvidū, ko ieskauj Makenzi upes un Lielā Lāčezera krasti, Klinšu kalnu pakāje un lielais Jukonas līkums, tu ieraudzīsi biezokni, lielu un tumšu kā Ziemeļu jūra, no kuras viļņiem rēgojas akmens salas — vientuļi granīta klinšu bluķi.
No kurienes radušies šie bluķi? Par to pie ugunskuriem stāsta veci karotāji.
Iekām biezoknī bija dzimis tā pirmais iemītnieks — indiānis, biezokņa deļ cīnījās divi gari: Kanaga — Tumsas gars un Nabaš-cisa — Gaismas gars …
Viņu cīņa bija nežēlīga — tāda pati kā visa dzīve biezoknī. Tumsas valdnieks pūlējās nožņaugt gaismu, Gaismas gars — iznīcināt tumsu.
Spēkavīrs Kanaga grāba akmens bluķus un svieda tos ezeros, kas tolaik klāja šo zemi no vienas vietas. Bluķiem gāžoties, ezera ūdeņi kāpa ārā no krastiem un varenām vērpetēm šļācās pret debesīm, klādami tās melniem mākoņiem, un biezoknis kļuva vēl tumšāks: Kanaga dejoja Uzvaras deju. Tad Nabaš-cisa sūtīja zibens šautras. Tās apžilbināja Kanagu. Kanaga trakās dusmās atkal un atkal svaidīja bluķus — un biezoknī radās jauna klints.
Bet tad Nabaš-cisa pārsviedās uz dienvidiem, uz zemi, ko aizaudis smalks upju un strautu tīmeklis. Tumsas karotājs sāka dzenāt projām mākoņus no ziemeļu debesīm. Garā ceļā paguruši, mākoņi zaudēja spēkus un padevās saulei — Nabaš-cisa sabiedrotajai, izlija asarās, un lāsēs, kas krita uz zemi, iemirdzējās saule. Ziemeļos — tur, no kurienes mākoņi bija atlidojuši, — iezaigojās varavīksne. Visu visapkārt apstaroja gaisma. No šā spožuma tumšais spēkavīrs Kanaga zaudēja acu gaismu: Nabaš-cisa dejoja Saules deju.
Aklais Kanaga paslēpās tumšās kalnu aizās, kur mīt vēl šobaltdien. Karot nekaro, bet, līdzko izdzird savā klusuma un tumsas valstī kādu balsi, grūž no kalniem akmeņu lavīnas …
Ja ērglis paceltu tevi augšup un leni nestu par biezokni, tu ieraudzītu tā ēnā lielu sudrabotu tīklu: ne
skaitāmu daudzumu strautiņu, upju, ūdenskritumu un ezeru.
Bet, raugi, putns laižas lejup, un tavas kājas skar kādu klinti. Atvadies no ērgļa pēc šās zemes paražas — pacel augšup labo roku. Putns aizlido uz kalnu pusi.
Bet tu kopā ar mani kāp lejā no klints pašā biezokņa sirdī. Ap mums ir krēslība un klusums.
Ja tev ir labi nolūki, esi mierīgs: biezoknis tevi sapratīs. Bet, ja tu aplamā prātā iegribēsi traucēt tā mieru, tas tevi iznīcinās.
Es atvedu tevi biezoknī un gribu, lai tu to iepazītu, gribu tev iemācīt visu, ko pats pret to jūtu — cieņu un mīlestību. Te ir manas mājas, mana tēva, manu draugu mājas, manas ševanēzu cilts mājas. Biezoknis baro mūs un ģērbj, priecina ar savu skaistumu, taču var iemācīt arī bailes.