Tu esi muļķis, manu Sat-Ok, — viņa pačukstēja un aizjāja atpakaļ pie manas māsas.
Un atkal, kā jau tas meitenēm parasts, abas sāka čukstēties, pavadīdamas vārdus ar smiekliem, bet smieklus ar žestiem.
Es biju nikns. Kā. viņa uzdrīkstējās? Es biju ļoti nikns. Bet. .. reizē ar to es sapratu, ka ir kaut kas, ko es nezinu. Tinglita taču nebija ne tikvien kā no mūsu dzimtas, bet pat no mūsu ģints ne. Ko tad viņai vajadzēja no mana brāļa? Un kāpēc viņas domas riņķo tam apkārt kā kaijas ap ligzdu?
Es jutos tā, it kā biezoknī būtu uzdūries nepazīstama zvēra pēdām vai arī atradis nezināma putna spalvu.
Mūsu karavāna virzījās starp klintīm, kas kļuva aizvien augstākas un augstakas. Saule jau bija garām zenītam, un drīz mēs nonācām uz nelielas akmeņainas noras, ko klāja nodzeltējusi zāle. Vecie vīri, kas vadīja gājienu, apstājās, lai ierīkotu nometni. Es atgriezos pie savējiem — Jaunajiem Vilkiem.
Atpūta nebija ilga. Vislielākā noņemšanās iznāca ar bērniem, kas bija izklīduši starp klintīm. Vienā laidā varēja dzirdēt mātes klaigājam. Tas mūs ļoti smīdi- naja. Mēs pat ar lielu prieku vērojām, kā tika tvarstīts kāds mazs Tanu ģints resnītis, kurš, šķiet, par galveno savas dzīves uzdevumu uzskatīja visu laiku pazust no mātes acīm; māte, jauna sieviete, vēl apaļāka nekā viņš pats, bez mitas saukāja viņu spalgā balsī.
Bet knēvelis bija veikls. Kā manīgs murkšķis viņš pazuda starp klintīm, paslēpies kādā spraugā. Pēdīgi māte ķērās pie siksnas, un pār visu nometni atskanēja griezīga spiegšana. Tā beidzās mūsu vienīgās medības šai norā.
Biju nelāgā omā. Mani nomāca ķilda ar Tinglitu. Pat ne viņas aizvainojošie vārdi, bet iemesls, kāpēc viņa bija saskaitusies.
Mēs, Jaunie Vilki, bijām paraduši visos grūtos gadījumos aprunāties ar Ovasesu. Manas šaubas nevarēja izkliedēt ne Lēkājošā Pūce, ne Kapotu ģints dvīņi, ne divi citi uti, un mēs ar Pūci gājām meklēt skolotāju.
Karavāna gatavojās tālākam gājienam, un mēs Ovasesu atradām pie zirgiem. Vecais karavīrs pārbaudīja ādas, ar ko bija apsieti zirgu nagi viņu grūtajā ceļā pa akmeņaino apvidu. Mēs pagaidījām.
Kad karavāna sakustējās, lai ietu tālāk, viņš jautāja, ko mēs no viņa gribot.
To bija ļoti grūti paskaidrot. Es īsi atstāstīju viņam sarunu ar Tinglitu, un uz mirkli mani atkal sagrāba niknums, tāpēc ka pat Ovasess, allaž skarbais Ovasess pavīpsnāja, kad es savu stāstījumu beidzu ar jautājumu:
— Kāpēc viņa mani nosauca par muļķi, tēv? Un no kurienes gan svešai meitenei radusies tāda labvēlība pret manu brāli?
Par laimi, Ovasess vairs nesmējās. Viņš nopietni sacīja:
— Jaunām meitenēm viegli noslīd no mēles muļķīgi vārdi. Taču arī tu neesi bijis prātīgs. Mēdz gadīties tā, ka meitenei ir tiesības apjautāties par jaunu vīrieti. Viņa to dara tad, ja jūt pret viņu lielu patikšanu un grib izraudzīties viņu par savu vīru. Tāda patikšana saista vīrieti un sievieti, un ikviens karavīrs prot to cienīt… Tinglita vēlas kļūt tavam brālim par tādu draugu kā tava māte tavam tēvam. Tāpēc arī viņa par to taujāja.
Man kļuva ļoti nepatīkami. Tiešām, meitenes dusmas bija saprotamas. Es nezināju, ko sacīt, bet tobrīd Pūce ievaicājās Ovasesam:
— Bet vai tev, tēvs, ir bijusi tāda sieviete-draugs?
— Jā.
— Vai tu mums par vinu pastastīsi?
— Nē.
Mēs klusējam. Augstu virs ielejas lidinājās divi vanagi. Ar ādu aptītie zirgu nagi mīksti dipēja pa akmeņaino ceļu.
— Es, jūsu skolotājs, — Ovasess atsāka, — nestāstīšu jums par sievieti, par kuru jautā Pūces ģints uti. Taču skolotāja pienākums ir atbildēt uz jautājumiem. Tāpēc es atkārtošu jums dziesmu, ko bieži dzied sievietes. Jūs to vēl neesat dzirdējuši, bet es to esmu daudzkārt dzirdējis no tās lūpām, par kuru jautā Pūce. Klausieties:
Platas upes malā stāv jauna meitene Šamaka — Daiļā. Viņas mati ir kā melna putna spārns, seja kā mēness ripa, acis kā vakara zvaigznes. Tā ir visdaiļākā brīvās cilts meitene.
Divi jauni virsaiši, divi lieli karotāji stāv viņas priekšā. Ikviens no tiem grib viņu ņemt savā teltī. Pirmais — Sarkanais Lapsa, liels kā klints un spēcīgs kā bizons. Un otrs — Idago — Milzis. No viņa bultas nevar paglābties pat bezdelīga, viņa nazis nes nāvi pelēkajiem lāčiem.
Sarkanais Lapsa bija atnācis pie meitenes no Lielo Līdzenumu puses. Idago nokāpis no augstajiem, sniegā mirdzošajiem kalniem.
Sarkanais Lapsa ceļā pie viņas bija nodzinis desmit zirgus un viens pats uzveicis veselu vilku baru.
Idago, steigdamies uz upi, kuras malā dzīvoja meitene, bija joņojis cauri sniega vētrām un uzvarējis cīņā ar pelēko lāci.
Sastapušies pie Daiļas kājām, viņi vērsa viens pret otru savus stopus. Iezibējās garie naži. Taču Daiļā viņus atturēja. Tas, pēc kura viņa ilgojās, par kuru dzie- daja dziesmas un kuru gaidīja, bija Idago. Tomēr brīvās cilts likumi neļāva viņai izšķirt divu virsaišu strīdu bez pārbaudījuma.
Viņa apturēja sāncenšu bultas un nažus.
«Es negribu,» viņa sacīja, «ieiet vīra teltī pār asins strautu. Jau tā pārāk daudz asiņu līst uz mūsu bēdu piemeklēto zemi, kopš atnākuši baltie. Rau, upe. Necīnieties viens pret otru, cīnieties ar tās ūdeņiem. Raugieties, virsaiši, tu, Sarkanais Lapsa, un tu, Idago. Šorīt es redzēju viņā krasta krūmu ar sarkanām ogām. Ta zari līkst virs ūdens, un ogas tajos deg kā asins lāses. Kurš pirmais man atnesīs tā zariņu kāzu vainagam, tas vedīs mani savā telti.»
Un viņa pamāja. Abi virsaiši metās upes viļņos. Un tad Daiļa ieraudājās, paslēpusi seju melnajos matos, jo viņas sirdī ar jaunu spēku pamodās mīla uz Idago, sirds iepukstējās straujāk cerība un bailēs. Viņa vēlējās, kaut Idago šai mīlai par godu pirmais nolauztu zariņu ar sarkanajām ogām.