Viņa lūkojās, kā virs ūdens peld Sarkanā Lapsas rudā aste un šūpojas Idago baltais spalvu pušķis. Klausījās, kā traucas un sitas pret krastu straujie viļņi. Klausījās pati savas sirds pukstos.
Baltais spalvu pušķis pirmais sasniedza sarkano ogu krūmu, Daiļā līksmi iesaucās, un priecīgā balss noskanēja pār upes viļņiem:
«O varenais Idago! O lielais Idago, atgriezies pie manis! Atgriezies kā ērglis ligzdā. Tevi izvēlos, par tevi es dziedāju dziesmas!»
Taču Idago aizvien gausāk, aizvien vārgāk šķēla ar rokām viļņus. Un viņam līdzās šūpojās Lapsas sarkanā aste un viļņus krāsoja asinis. Aizvien sārtāk iekvēlojās sarkano ogu čemuri. Un kalnu virsaiša plecā drebēja Sarkanā Lapsas nazis. Lapsa izrāva Idago no rokām zariņu ar ogām un pacēla to virs galvas. Daijā noliecās pie upes, iemērca ūdenī savas garās, melnās matpīnes, izstiepa rokas pret peldētājiem.
Pirmais krastam tuvojās Sarkanais Lapsa. Un tad meitene teica:
«Nāc šurp pa ūdeni, virsaiti! Nāc pie manis! Es noliecos tavā priekšā. Sniedz man zaru ar ogām un savu nazi, lai es varētu zariņu nodarināt vainagam.»
Un, kad Sarkanais Lapsa pasniedza viņai zaru un nazi, kas bija sarkans no Idago asinīm, viņa divreiz iecirta to Sarkanā Lapsas krūtīs un iegrūda viņu dzelmē. Viņas rokās bija liels spēks, mīlestības spēks.
Un tad viņa pasvieda savas garās matu pīnes pretim Idago izstieptajām rokām un izglāba viņu. Kad Idago, spēkus zaudējis, saļima uz ceļiem viņai pie kājām, viņa uzlika tam galvā sarkano ogu vainagu.
Kopš tās dienas virs Idago un Šamakas telts riņķoja meža baloži un dziedāja mīlas dziesmas …
Ovasess apklusa. Klusējām arī mēs. Zirgi gāja rāmu soli. Tuvojās vakars. Noklusa gājiena troksnis, tam aiz- vijoties gareniski pa ieleju. Ovasess paskubināja savu zirgu, mēs palikām iepakaļ.
Mēs nezinājām, par ko runāt. Līdz šim mēs bijām pieraduši par meitenēm domāt ar nicināšanu, smieties par viņu pļāpību, smieties par viņu neprasmi darīt viru darbus. Bet te nu pats Ovasess bija pastāstījis mums par meiteni, un mēs pirmoreiz izdzirdējām, ka sieviete var būt dziesmas varone …
Mēs jau sākām ieiet Saļo Klinšu zemē. Tā bija skarba un baiga zeme. Tā gulēja starp lielām kalnu grēdām. Pa vidu tai tecēja viens vienīgs rāms strautiņš. Tā krastos šur tur auga zemas, līkas priedes, sačokurojušiem, sāļu putekļu klātiem zariem un skujām.
Sāļie, pelēkie putekļi šeit bija itin visur: tie klāja klintis un reto, rūsgano zāli. Viegls vējiņš virpināja tos gaisā, un tie aizsedza sauli. Retumis varēja ieraudzīt melnu trusīti vai suslika spožās ačeles — tie bija vienīgie iemītnieki šai zemē, kurai ar līkumu gāja apkārt cilvēki un zvēri. Šeit bija grūti dzīvot un grūti elpot. Cilvēkam vajadzēja vairīties no šās zemes, it īpaši vasaras svelmē, citādi viņš sažuva, acīm redzot, klepoja, spļāva asinis un nomira: sāls saēda plaušas.
Visi lūkojās uz Sāļo Klinšu zemi bažīgām acīm. Bet es nekādi nespēju aizmirst Daiļās tēlu, kā viņa bija noliekusies pie lielās upes. Kāda viņa bija? Kā skanēja viņas balss?
Pūce droši vien domāja par to pašu. Viņš bija nopietns, nopietnāks nekā jebkad. Pēdīgi viņš pagriezās pret mani.
— Tava māsa Tinageta, — viņš nedroši teica, — ir ļoti skaista.
Tinageta? Es viņu mīlēju. Mīlēju viņas jautro balsi un dziesmiņas, taču labāk man patika mātes skaidrās acis un saulainie mati.
Taču māte bija skaista kā māte, gluži citāda nekā Idago sieva. Un es atcerējos Tinglitas milzīgās, melnās acis, kuru dzelmē sprēgāja spalgas dzirkstclītes, viņas balsi, viņas smaidu. Es papurināja galvu.
— Pūce, — es teicu, — Tinglita ir skaistāka.
Sāļo Klinšu zemei bija trīs izejas, tomēr ar zirgiem un ar bērniem varēja tikt cauri tikai pa vienu. Mēs ierīkojām apmetni ielejā, tieši šās kalnu pārejas pakājē.
Ielejā valdīja klusums. Mūsu nometne nebija nekāda jautrā. Mēs nekūrām sārtus, meitenes nedziedāja.
Bet Jaunajiem Vilkiem dzīve bija tāda pati kā vienmēr. Jau nākamajā dienā pēc mūsu ierašanās šeit Ovasess sapulcināja mūs un lika mums mācīties mest tomahauku. Arī sievietes atsāka savus ikdienas darbus. Taču viss risinājās klusējot, bez šcvanēziem pierastajām dziesmām.
Mēs, puikas, bieži gājām uz lielo kanjonu, uz mūsu agrāko apmetnes vietu, izlūkodami, vai nenāk atpakaļ karavīri. Mums arī bija jāsagādā visiem pārtika.
Sāļo Klinšu zeme bija drošs un slepens patvērums. Ovasess sacīja, ka vēl neviens baltais cilvēks neesot atradis uz turieni ceļu.
Taču tā bija nabadzīga zeme.
Augām dienām, bieži vien līdz vēlai naktij, mēs joņojām pa visām aizām un kalnu atradzēm, medīdami visu, kas noderēja uzturam: trušus un suslikus, vāveres, ežucūkas ….
Mēs gādājām gaļu cik varēdami. Taču tās nepietika. Jo vairāk tāpēc, ka Ovasess aizliedza sievietēm aiztikt kaltētās un pulverī sagrūstās gaļas aizgādu. Un, kas vēl ļaunāk, šīs vietas bija ļoti nabadzīgas ar ogām, sēnēm un ēdamām saknēm.
Kaut arī bads vēl nebija sācies, taču mēs vairs nevarējām ēst, cik gribējās.
Diena gāja pēc dienas.
Aiztraucās Sarkano Lapu un Lielās Rasas mēnesis, bet karavīri aizvien vēl nepārnāca.
Dažu labu reizi mēs ar Pūci rāpāmies uz klinšu atradzēm un lūdzām Lielo garu, lai viņš ļauj mums kaut reizi šai skarbajā ielejā nomedīt prāvu briedi vai alni.
Mēs zvērējām par to iet uz Svēto kalnu un Manitu par godu nosēdēt tur — ne ēduši, ne dzēruši — piecas dienas un piecas naktis. Taču nekas nepalīdzēja. Mēs nesastapām ne alni, ne briedi.
Beidzot, deviņpadsmitajā dienā kopš mūsu atnākšanas Sāļo Klinšu zemes ielejā, Tanu ģints zēns, kas stāvēja sardzē, vēstīja, ka tuvojas viens no mūsu karavīriem.