Tas notika dienasvidū, kad sievietes gatavoja ēdienu.
Mēs izskrējām sūtnim pretim. Izrādījās, ka tas ir Dzeltenais Mokasīns. Tas bija viņš, kas savā laikā bija atvedis man zirgu uz Jauno Vilku nometni. Dzelteno Mokasīnu tēvs palaikam sūtīja par vēstnesi.
Dzeltenā Mokasīna zirgs bija nodzīts gandrīz līdz nāvei. Un arī pats karavīrs izskatījās tā, it kā daudz dienu nebūtu pieskāries ne ēdienam, ne dzērienam. Mēs viņu apsveicām priecīgiem saucieniem, taču viņš aizjāja garām, mūs nepamanījis un pat roku nepacēlis.
Viņš sāka runāt tikai tad, kad bija piejājis pie ugunskura, kur sēdēja Ovasess un trīs cilts vecajie.
— Karavīri, — viņš iesāka bezgala gurda balsī, — ieradīsies pret vakaru. Pavēlēts, lai sievietes sagatavo lūkus un sagrūstas ozolmizas un daudz karsta ūdens. Ir ievainotie.
Visi klausījās, ne vārda nerunādami. Viens no vecajiem kaut ko nesaprotami murmināja. Kurlais Lielā Acs piecēlās un sasprindzinātā uzmanībā raudzījās uz Dzeltenā Mokasīna lūpām, pūlēdamies saprast, ko tas runā. Dzeltenais Mokasīns bija tik noguris, ka nespēja skaļi parunāt, viņš gandrīz čukstēja.
— Vai ir arī nogalinātie? — Ovasess vaicāja.
Viņa skarbā balss uzmudināja Dzelteno Mokasīnu. Viņš atkal saslējās un atbildēja skaļi un saprotami:
— Nogalināto nav.
Ovasess pavēlēja pasniegt vēstnesim ēdienu un ūdeni.
Pār cilti savilkās nelaimes drauds.
Kad saule jau bija nozudusi aiz kalnu virsotnēm un ielejā sāka biezēt tumsa, atkal atskanēja sarga sauciens. Ielejas galā parādījās karavīri, kurus vadīja tēvs. Šoreiz mēs neizskrējām pretī. Visa cilts, sapulcējusies norā pie nometnes, gaidīja savus tēvus un brāļus.
Jātnieki skubināja nodzītos zirgus. Kaut gan karavīru sejas bija izkrāsotas uzvaras krāsām, ne no viņu, ne no mūsu lūpām neizlauzās prieka saucieni. Uz segām, kas bija nostiprinātas starp zirgu mugurām, gulēja ievainotie. Kad vīri apstājās, mēs steidzām palīdzēt sievietēm aiznest ievainotos un nodot vecāko un burvju pieskatīšanā.
Brūces karavīriem bija brīnumainas — it kā ērglis būtu viņiem izrāvis gabalus no miesas. Balto šaujamie ieroči bija atstājuši šīs pēdas.
Tikai kad visi ievainotie bija ienesti teltīs, Ovasess atļāva Jaunajiem Vilkiem izklīst pie savām ģimenēm, apsveicināties ar tēviem un brāļiem. Es gāju uz mūsu telti lēnām, nedrošiem soļiem. Es lepojos ar tēvu, kas bija novedis savus karotājus līdz uzvarai, un ar brāli, kuram, lai arī vēl neizgājušam iesvētīšanu, tomēr bija ļauts piedalīties cīņā kopā ar vecākajiem. Bet es tikko biju palīdzējis pārnest uz telti Ašo Bultu. Tas bija tā paša knēveļa tēvs, kurš sagādāja tik daudz rūpju savai mātei, skaļai un jautrai sievietei ar apaļu mēness seju. Tagad viņa ne klaigāja, ne smējās, bet mazais klusu sēdēja tipi kaktiņā, piespiedies pie sava lācēna.
Ašajai Bultai mugurā bija brūce, tik liela kā divas kopā saliktas delnas. Lode bija trāpījusi viņam krūtīs — Ašā Bulta negrieza ienaidniekam muguru, — bet, ārā skrejot caur muguru, izrāvusi gabalu miesas kā ar lāča ķetnas cirtienu.
Ašā Bulta novaidēja. Acis viņam bija pusviru. Viņš strauji elpoja, un pār seju viņam ritēja lielas sviedru lāses. Sieva klusu raudāja. Resnajam puišelim acis spīdēja kā pārbiedētam zvērēnam …
Pie pašas mūsu telts es palaidu teciņus. Priecīgi iesaukdamies, metos tēvam pie krūtīm, tad apskāvu brāli. Viņi bija piekusuši un nerunīgi. Tinageta tāpat klusēdama gatavoja ēdienu. Runāja tikai māte. Viņa stāstīja, kā mēs gaidījuši viņus pārnākam, kā zēni medījuši, bet sievietes lasījušas ogas un sēnes. Viņas zemā balss skanēja kā dūjas dūdošana. Kaut arī viņa runāja par nenozīmīgām lietām, es labi zināju, kas aiz tā slēpjas. Neklājās taču ne viņai, ne māsai, ne man uzdot kaut kādus jautājumus par kara gaitām, ja tēvs pats nekā nestāstīja. Es jutu, kā šie neizteiktie jautājumi laužas mātei uz mēies, kā viņa ik brīdi uzlūko te Tina- getu, te mani, te Tanto, meklēdama palīdzību, atbalstu.
Pēdīgi viņa sadūšojās.
— Vai Tanto izpelnījās, — viņa vaicāja, — vai izpelnījās tiesību arī turpmāk staigāt karavīru takas?
Tanto pat nenodrebēja, toties tēvs izbrīnījies īgni paskatījās uz māti. Mums ģimenē bija zināms, ka māte rīkojas citādi nekā citas mūsu cilts sievietes, īstas indiānietes. Mēs arī zinājām, ka dažas sievas, kas bija mēģinājušas sekot viņas paraugam, vīri bija bargi sodījuši. Tēvs nekad uz māti ne balsi nepacēla. Bet viņš tomēr nespēja apmākt klusu dusmu uzvirdumu par šo seno cilts paražu pārkāpšanu.
Taču māte, kjuvusi drošāka, smaidīdama atkārtoja jautājumu:
— Vai Tanto izpelnījās? …
— Tanto, — tēvs viņu šķietami skarbi pārtrauca, — Tanto izpelnījās labāko karavīru atzinību.
Tanto izlikās, ka tas viss uz viņu neattiecas un ka viņu vairāk interesē truša aknas, ko cep Tinageta. Tomēr viņš nevarēja noturēties, nepametis žiglu skatienu uz māti un uz mani un lepni nepacēlis galvu. Un es? Es jau biju aizmirsis Ašo Bultu. Un patlaban tikai apskaudu brāli, apskaudu kā vēl nekad mūžā. Par to, ka tēvs viņu uzslavēja, sievietēm dzirdot, cienīgā un skarbā balsī, varēja uzņemties visu. Pat ciešanas. Varbūt pat vēl vairāk.
Es ilgojos, kaut brālis drīzāk beigtu ēst: tad es aizvilktu viņu nomaļus un iztaujātu par visu. Es biju pārliecināts, ka tēva uzslava atraisīs viņam mēli un es dabūšu zināt visu par karagājienu. Taču es nebiju paredzējis vienu. Es tīri vienkārši nebiju paredzējis, ka …
pašķirsies zvērāda pie telts ieejas un nesaukta un nelūgta ienāks Tinglita.
Bet Tinglita tiešām ienāca. Viņa, tāpat kā māte un Tinageta, bija tērpusies no smalkas briežādas darinātā svētku ģērbā, izšūtā ar spožām, krāsainām zīlītēm. Matos viņa bija iepinusi košus meža ziedus, ap pieri aptinusi baltu zirga astru apsēju.