Un, kaut gan viņa bija izjaukusi visus manus plānus, kaut gan no viena paša Tanto skatiena es nopratu, ka brālis man jau zaudēts, es nevarēju uz Tinglitu dusmoties. Es uzreiz atcerējos Daiļo. Tinglita bija kā jauns, pavasaris.
Mans skatiens, jādomā, bija pārak daiļrunīgs, jo Tinageta nenovaldījās un iespurdzās:
— Sat-Ok, brāļuk, tu jau blenz uz Tinglitu kā lācis uz medus kāri.
Mani sagrāba kauns un dusmas, jo pat tēvs skaļi iesmējās.
— Sat-Ok, Sat-Ok, — viņš smējās, — piesargies! Pie tāda medus pielipt viegli, bet vaļā tikt grūti pat karavīram.
Aiz kauna es aizmirsu katru piesardzību.
— Man tas nav bīstami! — es iesaucos, rādīdams uz Tanto. — Es neesmu tas, pie kā pielips Bērza Lapiņa! Es neesmu tas, par ko jaunas meitenes citus iztaujā!
Tanto un abu meiteņu skatieni bija asi kā bultas. Pat māte pavērās manī ar pārmetumu. Neviļus es biju pieskāries daudz nopietnākām lietām, nekā varēju iedomāties. Tagad arī Tinglita un Tanto tumši piesarka. Tēvs sarauca pieri un sāka viņus uzmanīgi vērot. Pēdīgi viņš jautāja, un viņa balss skanēja bargi un nepatīkami:
— Tanto!
— Jā, tēvs.
— Vai tu esi ticies ar šo meiteni pēdējā laikā?
— Jā, tēvs.
Es izbijos.
Senie cilts likumi neļāva jaunam karavīram pirms iesvētīšanas karavīra kārtā trīs jauna mēness griežus tikties ne ar vienu sievieti.
Uz iesvētīšanu jaunajam karavīram jāierodas skaidram kā strauta ūdens. Tanto atzīšanās draudēja viņam ar atstumšanu no iesvētīšanas uz ilgu laiku un ar apkaunojumu visas cilts priekšā. Es aizturēju elpu, pat māte nobāla.
Tēvs šķita nesapratis Tanto vārdus.
— Es jautāju, vai tu esi ar viņu saticies? — viņš atkārtoja.
— Tikai … Tikai iztālēm, tēvs.
Teltī iestājās klusums. Un pie visa vainīgs biju es! Vienīgi es! Manis dēļ Tanto varbūt tiks sodīts un Tinglita apkaunota.
Viņi ir tikušies. Nu, un kas tad par to? Tas taču ir kā dziesmā par Daiļo, par ko stāstīja Ovasess.
Ko nolems tēvs?
Par mani jau visi bija aizmirsuši. Raudzījās tikai uz tēvu. Tēvs piecēlās, piegāja pie pavarda, aizkūpināja pīpi, tad apstājās pie Tinglitas un ilgi viņā nolūkojās. Meitene pat nenodrebēja, viņa nodūra lielās, melnās acis ar skaidrajām dzirkstelītēm dzīlē, un tikai viņas tumšie vaigi iekvēlojās aizvien sārtāk. Arī māte piecēlās, sakustējās, it kā gribēdama kaut ko teikt. Taču tēvs ar rokas mājienu viņu atturēja un pievērsās Tanto:
— Es šeit teicu tavai mātei, tavai māsai un brālim, ka tu esi izpelnījies karavīru uzslavu. Tu atzinies, ka esi saticies ar šo meiteni. Tu redzējies ar viņu iztālēm?
— Jā, tēvs.
— Jūs nerunājāt viens ar otru?
— Nē, tēvs.
— Nepieskārāties viens otram?
— Nē, tēvs.
Es dziļi uzelpoju, it kā būtu pagājušas garām lielas briesmas. Tēva seja mazliet atmaiga.
— Ja tā, es tev piedodu. Pēc divdesmit dienām notiks Iesvētīšanas svinības, tāpēc es tev piedodu. Iziesi iesvētīšanu karavīru kārtā un kļūsi par vīrieti. Šodien tu nāksi man līdzi kalnos un lūgsi Lielo garu, lai viņš tev palīdz izturēt asins pārbaudi. Bet tu, meitēn, — viņš pievērsās Tinglitai, — ej projām no šejienes.
Tēvs pagriezās uz telts izeju, taču kādu mirkli palika stāvam pie sliekšņa un … uzsmaidīja Tinglitai.
— Ja gribēsi … ja jūs abi gribēsiet, varēsi atgriezties teltī. Bet jau šā karavīra teltī, — viņš piebilda, pamādams uz Tanto, un smiedamies izgāja.
Tā es vispirms kļuvu par nelaimes cēloni, bet tad, pateicoties man, daudz agrāk, nekā Tanto un Tinglita varēja par to sapņot, tēvs bija atļāvis Tinglitai pārnākt uz dēla telti. Un es biju kļuvis par prieka cēloni. Kad meitene aizgāja, Tanto uzblieza man ar siksnu pa muguru, bet tās jau vairs nebija īstas dusmas. Un māte mani sirsnīgi noskūpstīja. Tikai Tinageta negribēja ar mani runāt. Es pasolīju, ka salaidīšu viņai apģērbā sarkanās skudras. Tad Tanto klupa man virsū un mēs sākām lauzties. Viņš viens divi mani pieveica, taču viņa balsī jautās prieks un belzienos — tikai rotaļa.
Tēvs tomēr pavēlēja viņam tūdaļ doties ceļā. Māte un māsa izgāja sapost zirgu. Bet es palīdzēju viņam pārbaudīt bultas, notīrīt nazi, sagatavot svētku tērpu, un galu galā viņš bija ar mieru, ka es viņu mazliet pavadu. Viņš bija laimīgs. Pēc divdesmit dienām viņš kļūs par karavīru. Tēvs viņu bija uzslavējis, atļāvis precēties. Vajadzēja izmantot brāļa prieku. Tāpēc, kad mēs devāmies ceļā, es nedroši ievaicājos:
— Tu man pastāstīsi, Tanto?
— Par ko? — viņš izlikās nesaprotam.
— Par … gājienu un kauju.
— Tēvs aizliedza.
— Tanto!
Es pavadīju viņu dziļāk ielejā uz Melno klinšu pusi. Tanto jāja uz sava nelielā, tramīgā mustanga, vērodams spožo mēness ripu. Es ne vienu reizi vien dzīros par- traukt viņa dziļās domas, taču man pietrūka drosmes. Tomēr viņš pats apturēja zirgu.
Mēs apsēdāmies uz lielas, melnas akmens plāksnes dziļā nakts klusumā.
Es ilgi gaidīju brāļa pirmos vārdus. Un tad viņš ierunājās:
— Iegaumē: baltie Karaliskie Jātnieki nav akli un nav kurli. Es tev to saku tāpēc, ka, pirms biju izgājis uz kara takas, es tā domāju. Es domāju, ka, sastapušies ar mūsu karavīru drošsirdību, Vap-nap-ao un viņa ļaudis bēgs, raudādami kā mazi bērni. Es nezināju, Sat-Ok, ka lode ir ašāka par bultu, ka viņu zirgi ir tikpat spēcīgi kā mūsējie, ka viņu acis ir pietiekami vērīgas, lai saskatītu mērķi un pamanītu pēdas biezokņa ceļos. Tēvs gribēja ievilināt viņus tālu mežā, purva slīkšņā, kur taka izbeidzas muklāja dziļumā un kur pat aļņi biežāk atrod nāvi nekā ceļu. Taču Vap-nap-ao ne velti valkā Baltās Čūskas vārdu. Viņš ir indīgs kā čūska un viltīgs kā čūska. Kad mēs sākām virzīties uz purva pusi, viņš nenāca pa mūsu pēdām, bet izlika sargu pulciņus uz tiem ceļiem, pa kuriem mēs varējām atgriezties. Un, kad mēs jājām atpakaļ no purviem, rnani sūtīja uz priekšu par izlūku. Es uzdūros vienam tādam izlūkam. Tad es nogalinaju cilvēku.