Bet, kad pār ūdeni slīd liega mēness gaisma un atspulgo upes vai ezera viļņos, tad pa Mēness ceļu aiziet sieviešu, bērnu, krūmu, ziedu un mazu dzīvnieku dvēseles. Mēness stari ir pārāk nestipri un var ielīkt zem karavīru soļiem. Mēs aizejam pa Saules ceļu — pa to, kas patlaban zaigo rnan acu priekšā un pa kuru šodien rītausmā no mums aizgāja Ašā Bulta.
Bet, kad saule bija nostaigājusi savu taku cauri visam debess jumam un atkal meta gaišu ceļu pār ielejā tekošā strauta viļņiem, pirmajai Nāves dziesmai, ko dziedāja Brieža ģints sievietes, pievienojās vēl otra. Saules ceļu šodien aizgāja vēl otrs brīvo ševanēzu cilts karavīrs.
Lai nolaižas tumsa un apņem mūs,
Lai saules spožumā nežilbst mums acis,
Lai noklust dzīvās pasaules balsis,
Jo mūsu dvēseles alkst pēc miera.
VIII
Tonakt es nevarēju iemigt, kaut gan biju ļoti noguris. Pār visu ieleju neapklusdama plūda Nāves dziesma. Es slēpu galvu zem zvērādas, aizbāzu ausis. Taču tā skanēja no visām malām, gausināja sirds skrējienu, pauda, ka nāve pievelk nāvi.
Reizē ar dziesmas balsi atnāca rēgi: sveši karavīri pāršķeltām krūtīm, klāti dziļām brūcēm. Viņu plaši atplestās mutes kaut ko kliedz klusumā. Rokas sniedzas pret kaut ko neaizsniedzamu. Muguras un pleci tik saspringti, ka no tiem lāso asinis. Un uz visu to noraugās balto sejas, zobgalīgas un bālas, neskaitāmas kā zvaigznes pie augusta debesīm. To tumšajos acu dobumos gail redzokļi kā lūšiem vai vilkiem. Tās tuvojās man. Tās piepildīja visas debesis, visu zemi — vilku acis, lūšu acis, pūču acis … Es sāku kliegt un kliegdams izskrēju no telts.
Tad es atmodos. Nakts bija auksta un skaidra, taču tā nespēja dot mierinājumu sirdij un aizdzīt ļaunos rēgus. Tamburīnu skaņas un sēra dziedāšana atkal šļācās man pāri kā plats vilnis. Lāgiem cauri dziedāšanai izlauzās svilpes smalkā balss, trīsoja gaisā kā nomaldījies putns un izplēnēja līdz ar ugunskura dūmiem virs klinšu smailēm. Klajā norā ap karotājiem, kas bija miruši no ievainojumiem, sasēdušas visas cilts sievietes, aiz viņām stāvēja karavīri. Nakts jau sliecās pret rītausmu, ugunskuri dzisa, mezdami vārgu gaismu uz kritušo miesām. Abas atraitnes jau bija nogriezušas savas matpīnes, galvas viņām bija sirmas no pelniem.
Resnais puisēns sēdēja pie sava tēva. Viņš neraudāja. Viņa acis, spožas un stingas, bija plaši ieplestas. Viņa seja vairs neatgādināja mazā uti seju. Kad es sastapos ar viņa skatienu, sirds man notrīsēja: tās bija Ašās Bultas acis. Tātad viņš nav aizgājis pavisam: daļiņa no viņa dvēseles ir palikusi šai mazajā uti, un kādreiz tas, tāpat kā tēvs, pacels tomahauku pret lāci, lai sagādātu gaļu savai ģintij, un, ja būs vajadzīgs, aizšķērsos baltajiem ceļu uz savu mītni.
Rītā no mežainās ielejas puses ieradās četri karavīri un burvis. Viņi nesa uz pleciem naktī pagatavotās nestuves. Uz šīm nestuvēm Ašajai Bultai un otram mirušajam karavīram vajadzēs veikt gājienu uz alu Ken- sketa — Mirušo klints pakājē.
Ieraudzījušas karavīrus, nogalināto sievas ņēmās post savus vīrus pēdējai gaitai, klusu dziedādamas:
O, mans labais vīrs!
Es auju tev kājās mokasīnus no karibu ādas,
Lai solis tev viegls
Un lai ātri tu sasniedz Lielā Miera zemi.
Es klāju tev seju mīlas un draudzības krāsām,
Jo Gitče-Manitu ar tevi sasmēķēs svētīto pīpi.
Šis krekls lai tev stāsta ikdien
Par dižiem darbiem, ko veici virs zemes.
Dzīvo laimīgs līdzās Lielajam garam,
Lai ērg|a spalvas tev dzied par tavu slaveno dzīvi.
Rūgtā Oga apstaigāja lokā sastājušos karavīrus un Jaunos Vilkus, izraudzīdamies tos, kas pavadīs mirušos uz atvadu vietu. Jāiet bija tēviem un dēliem, visvecākajiem un visjaunākajiem, kuriem jau bija savs vārds, lai ikviens varētu atrast ceļu uz Klusējošo Karavīru alu, pat ja viņš paliktu virs zemes gluži viens.
Gājiena priekšgalā vajadzēja iet manam tēvam. Es turpretim biju visjaunākais no tiem, kurus izraudzījās Rūgtā Oga.
Mēs devāmies ceļā agri no rīta. Pa priekšu gāja karavīrs. Tam galvā bija melnu spalvu rota. Viņš nesa tam- burīnu un vienmērīgi un klusu to rībināja. Tūliņ aiz viņa soļoja divi vīri ar koka klabekļiem. Viņiem pie kājām ap potītēm piesietās zirgu astes aizslaucīja uz taciņas iemītās mokasīnu pēdas, kā savas pēdas aizslauka ikviens nāves brālis.
Mēs gājām klusēdami, bez sarunām un bez dziesmām, ieklausīdamies tamburīnu un klabekļu skaņās. Visi, kas piederēja pie nogalināto ģints, bija izkrāsojuši sejas ar sodrējiem un ievainojuši krūtis ar nažiem, nesdami savas asinis par upuri mirušo dvēselēm …
Mēs nonācām pašā Sāļo Klinšu sirdī. Apkārt tuksnesīgi. Šeit bija klusuma, sausuma un bada zeme. Tikai reizumis starp krūmiem pazib šakālis un pār klintīm smagi pārlaižas maitu ērglis — vienīgie Sāļo Klinšu iemītnieki. Visapkārt stiepjas tikai garas, mūžīgu sniegu klātas kalnu grēdas. Neviens putns neparādās tuksne'sī-
gājās debesīs virs tām, nevienas dzīvas radības balss nepārtrauc to klusēšanu.
Pievakarē mēs apstājāmies pie divām tumšām klintīm, kas sargā ieeju visas lielās ielejas pēdējā aizā. Šo ieeju apsargā vēl arī klinšu pakājē sakrautie lāču galvaskausi. Ikviens no pavadītājiem ielika galvaskausā par upuri šņaucienu tabakas un lūdza lāču garus, lai tie pasarga dzīvos no ļauniem gariem. Šeit gājiens uz brīdi apstājās.
Mēs pārklājām savas miesas ar zīmējumiem cilts apsveikuma krāsās, un visi karavīri izsmēķēja kaļumetu — «miera pīpi», izpūzdami svētītos dūmus gaisā, zemē un uz visām četrām debess pusēm.