Izlūgušies sev garu labvēlību, mēs varējām doties tālāk. Ceļš veda caur aizu. Tanī mēs aizvien biežāk sastapām saules izžāvētus un lietus noskalotus dzīvnieku ģindeņus. Ikvienam, kas apmaldīsies starp Sāļo Klinšu ielejas pēdējās aizas sienām un neatradīs izejas, būs jānobeidzas slāpēs un badā. Šeit nebija nekā cita kā vien akmeņi un sāļi putekļi.
Mēs nonācām pie bezdibeņa, kas šķīra divas pēdējās aizas daļas. Aiz mums palika Melnās Klintis — Kus- kets. Priekšā, otrpus bezdibeņa, Kenskets — Mirušo Klintis.
Tēvs, piegājis pie bezdibeņa malas, pacēla rokas un, pagriezies ar seju pret mirušajiem, sāka dziedāt vienīgo dziesmu, ko jebkad bija dzirdējusi šī aiza, dziesmu, kuru dzied tikai šeit, Kensketa pakājē:
Lai nolaižas tumsa un apņem mūs, Lai saules spožumā nežilbst mums acis, Lai noklust dzīvās pasaules balsis, Jo mūsu dvēseles alkst pēc miera.
Lai tumsa nolaižas un ienāk mūsu sirdīs, Lai aizsedz musu mītnes, ezerus un upes. Mēs alkstam pēc mūžīga miera, Mēs alkstam pēc mūžīga miera.
Vadi jel mūs, Lielais gars, Uz savu Klusuma zemi. Mēs alkstam pēc mūžīga miera, Mēs alkstam pēc mūžīga miera.
Ne atbalss neatsaucās uz tēva dziesmu. Šeit valdīja lielais klusums, mirušo valstības klusums.
Mēs devāmies tālāk. Apklusa tamburīni un klabekļi.
Gājiens gandrīz bez skaņas virzījās pa šauru taciņu, kas karājās virs bezdibeņa. Kad taciņa pārgāja paplatā laukumiņā, mēs apstājāmies atpūsties.
Līdz Klusējošo Karavīru alai vairs nebija tālu.
Taču te vajadzēja pavadīt cauru nakti: mirušos drīkstēja apmeklēt, tikai gaismai austot.
Alas ieeju aizsprostoja lieli akmens bluķi. Mēs gājām pa klinšu iežogotu šauru eju. Vārgā rīta gaisma drīz apdzisa mums aiz muguras. Mēs soļojām pilnīgā
tumsā, un pat man vajadzēja noliekt galvu, lai neatdurtos pret velvi.
Pēdīgi eja beidzās un rnēs aizdedzām lāpas. To liesma neraustījās: tik rāms un nekustīgs šeit bija gaiss. Mēs stāvējām pie tik milzīgas alas ieejas, ka lāpu gaisma nesniedzās līdz tās sienām. Velves un sienas grima tumsā, tik melnā kā pati melnā nakts. Karavīri klusēdami nolaida mirušos zemē un viņiem blakus nolika visas viņu šīszemes mantas: ieročus, ēdienu, apģērbu. Klusējošo Karavīru pulkā bija nākuši klāt divi jauni brāļi.
Kaut arī vājā lāpu gaisma nesniedza sienas un velves, taču tā izrāva no tumsas desmitiem ševanēzu cilts dēlu, kuru dvēseles jau agrak bija aizgājušas Saules ceļu. Visi viņi savā laikā bija dejojuši kara dejas, jāšus brā- zušies pa līdzenumiem, ar stopiem rokās lauzušies caur meža biezokni. Tagad viņi nekustīgi sēž gadiem, varbūt pat simtiem gadu tā, kā viņus apsēdinājuši tie, kas viņus šurp atnesa, tie, kas arī paši droši vien jau atdusas viņiem līdzās.
Lūk, pie totēmu staba sēž divi karotāji — virsaitis
un burvis. Sēž, ar rokām atspiedušies pret saliektajiem ceļiem, un viņu sejas pavērstas pret alas izeju — ziemeļrietumu vēja virzienā. Viņiem ir bagātīgi tērpi vēl dzīvās, spožās krāsās. Virsaitim galvā rota ar garu baltu spalvu pušķi, kas nokarājas līdz zemei kā nogalināta ērgļa spārni. Katram priekšā ieroči, pīpe, trauks ar ēdienu.
Aiz viņiem — citi karotāji. Lielākā daļa sēž, ar rokām atspiedušies pret ceļiem, galvas noliekuši. Taču daži lieli karotāji ir atstāti tādā stāvoklī, kādā viņus pārsteigusi nāve. Daži sēž zirgos, citi laivās, bērza tāss kanoe …
Visi šie mirušie pa gariem gadiem ir sažuvuši un sastinguši, pārvērtušies par akmeņiem starp akmens sienām. Liesmas atspoguļojas viņu matos, tērpos un ieročos ar vāju, mirgojošu spīdumu. Viss pārklāts sīkiem, caurspīdīgiem sāls kristāliņiem. Šeit viss sažūst un piesātinās ar sāli — tāda ir šī zeme un klintis, tāda ir Klusējošo Karavīru ala.
Alas sienas izraibotas zīmējumiem, kas attēlo cilts vēsturi, lielu un slavenu notikumu, cīņu, medību, karagājienu vēsturi. Katrs zīmējums ir viena diena ševa- nēzu dzīvē. Taču šīs zīmes, tāpat kā sen mirušie karavīri, vairs nerunā ar mums. Viņu valoda sen nozaudēta. Daudzu gadsimtu gaitā nežēlīgās cīņās ar baltajiem virsaiši un burvji gāja bojā tik strauji, ka nepaguva iemācīt zīmju valodu saviem pēcnācējiem, saviem dēliem. Un tagad neviens visā ciltī nemāk tās izlasīt. Pat Rūgtā Oga un tēvs pazīst tikai dažas no tām.
Vai tiešām arī mēs apklusīsim un arī mana dēla dēls nevarēs izlasīt zīmes, ar kurām es šeit atvadīšos no sava tēva? …
Dod man kalnu lāča — Miči-mokve spēku,
Dod man sermuļa — sekusju veiklību,
Un es slavināšu tavu vārdu,
Dziesmās, dejās teikšu tevi,
Lielais gars!
Ļauj jel, ļauj man kļūt par vīru,
Dod man karotāja slavu …
IX
Šobrīd tamburīni vēstīja uz visām četrām debess pusēm, ka ševanēzu cilts atgriezusies savā biezoknī pie ezera, ka lielie cilts karavīri aizdzinuši Vap-nap-ao un Karalisko Jātnieku ļaudis, ka cilts atkal ir brīva. Tie ziņoja par Iesvētīšanas svinībām un par lielo virsaišu padomi.
Tuvojās medību laiks. Baltie bija pazuduši bez pēdām. Drīz sāks pūst kej-vej-kejens — ziemeļrietumu vējš, atgādinādams, ka tuvojas ziema. Laiks iedalīt katrai ģintij medību vietas, sarūpēt zvērādu un gaļas krājumus. Iestājās darba un pārticības dienas. Virsaišu padome nosauks jaunekļus, kuri pēc medību beigām izies asins pārbaudi — iesvētīšanu.
Tamburīni rībēja no rīta līdz vakaram, aicinādami kopā visu cilti uz lielajiem svētkiem. Kej-vej-kejens, locīdams priežu galotnes, tālu aiznesa tamburīnu balsis. Virs biezokņa izplestiem spārniem sastindzis pelēks vanags. Pēdīgi viņš savīcināja spārnus un gausi, it kā peldēdams lejup pa mierīgu siraumi, pazuda aiz, meža sienas.