Viņam sekoja saule. Tā slīga aizvien zemāk, spīdēdama cauri priežu un dižskābaržu, kļavu un egļu za- rotnēm. Tās rieta stari uzmodināja lāci, brīdināja briežu baru no lūša. Beidzot saule nolaidās virs ezera, padzērās sudrabotā ūdens, aizsūtīja pēdējo sveiciena staru pelēkajiem vilkiem un, paklājusi Saules ceļu, pazuda rietumos, tur, kur plešas Mūžīgā Miera valstība.
Tad parādījās mēness — saules uzvarētājs. Taču viņa uzvara nebūs ilga: pirms ausmas viņš atkal pazudīs, saule to padzīs asiem, mūsu bultām līdzīgiem stariem, bet vakarā tas atkal atgriezīsies neuzvarēts.
Ovasess stāsta, ka šī cīņa ilgst kopš laika gala un vecākie no vecākajiem visveco karavīru tēviem neatceras tās sākumu. Stāsta tikai, ka Saule un Mēness, divi jauni brāļi, Zemes bērni, kādreiz jaunībā sastapušies uz vienas taciņas ar Gorkoganosu — Rīta blāzmu un iemīlējušies tanī. Un kopš tā laika viņi nemitīgi cīnās savā starpā par Sievieti — blāzmu, kas nozagusi viņu sirdi.
Laikiem saule lec sarkana. Tad karavīri saka: «Mirušo dvēseles iet karā ar virsaiti-sauli.» Bet, kad saule paceļas bāla, mūsu mītnes kļūst līksmas. Tas taču nozīmē, ka saule kaujā tikusi ievainota, zaudējusi daudz asiņu un ka tagad tā vāks kopā mūsu senču garus, lai tie dodas mums līdzi lielajās medībās, — ir jāsastipri- nās, jāuzkrāj spēki. Un mūsu senču gari labāk nekā jebkurš cits palīdzēs mums medībās.
Ziemeļrietumu vējš iznēsā tālu pār mežu tamburīnu balsis — tās dzird mēness un mežs, lācis, briedis un lūsis, dzird ševanēzi.
—-
Pievakarē pie ezera krasta sāka piestāt mazas un lielas kanoe. Karavīri klusēdami izvilka uz smilšu sēres vieglās tāšu laivas, sievietes slēja zvērādu teltis. No otras puses skanēja zirgu kāju dipoņa. Tur tuvojās jātnieki no līdzenumiem. Arī viņi, ne vārda nerunādami, veikli slēja savas teltis. Nometne pletās plašumā, ļaužu saradās aizvien vairāk, taču nakts pirms lieliem svētkiem ir klusēšanas nakts. Jau apklusuši tamburīni, un tikai retumis šur tur iezviedzas zirgs vai stiprāk noklaudz cirvis, cērtot zarus ugunskuram.
Rītā nometne izskatījās kā meža nora, raiba un koša no daudzkrāsainiem tipi. Nometnes vidū klajā vietā augstu izslējusies liela telts sarkanā krāsā, ar visu mūsu ģints totēmu zīmēm. Tā ir šasa-tipi, tanī notiek asins pārbaudījums.
Mēs ar Pūci un Taugu kopš rīta slaistījāmies apkārt pa nometni. Bija ieradušies visi Tanu, Kapotu, Vik- minču un Sampiču karavīri un arī sivaši, kuri, tāpat kā mēs, negribēja kalpot baltajiem un pievienojās mūsu ciltij. Augumā viņi bija zemāki par mūsu vīriešiem, vaigu kauli viņiem stipri izspiedušies, uz virslūpas šķidras ūsiņas. Ar spalvām greznotu galvassegu vietā viņi valkāja lielas lapsādu cepures ar lapsu astēm, kas nokarājās abpus sejas. Mēs viņus uzņēmām kā brāļus, kaut gan savā laikā, pēc Ovasesa nostāstiem, mūsu kara sauciens dažu labu reizi bija iztraucējis sivašu mierīgo miegu.
Ar saules lēktu sākās pirmās dejas. Tie vēl nebija īstie svētki, taču uz noras jau pulcējās gandrīz visi nometnes iemītnieki noskatīties karavīru sacensībās.
Rau, no pūļa iznāk stalts vīrs, apsedzies ar zirgādu; tas ir Utnačs — Drosmīgais Putns no Vikminču ģints.
Ar vienu lielu lēcienu viņš izklūp noras vidū un sāk lavīties_ viegliem_ pumas soļiem. Apstājās, rokā viņam iezibējās nazis kā mēnesstars ūdens spogulī.
No pretējās puses, smagi stampādams, iznāk ar lāča ādu sedzies karavīrs — Drosmīgā Putna draugs.
Un nu abi karavīri — lācis un mednieks — sāk mest līkumus viens ap otru, iemēģinādami spēkus. Drosmīgais Putns, zemu pieliekdamies un gausinādams vai arī pielikdams soli, drīz paskrien nostāk, drīz tuvojas lielajam lācim, kas saslējies pakaļkājās. Un tad uzreiz Drosmīgais Putns, nolūkojis izdevīgu mirkli, zibenīgi kā sermulis metas uz priekšu. Pirmajā brīdī izskatījās, ka viņš būs pagalam no paceltās lāča ķetnas trieciena, taču pieliecies viņš no tā izvairījās un iegrūda nazi brūnajā vilnā. Lielais mokve ierēcās, sagrīļojās, grasījās sakampt mednieku ķetnās, taču tas jau atkal drošā atstatumā virpuļo viņam apkārt, nogaidīdams izdevīgu mirkli nākamajam triecienam.
Atzinīga čala pāršalc skatītāju pūli: Utnačs metas uz priekšu, un lācis sagrābj viņu ķetnās.
Cīņa turpinās klusumā. Var dzirdēt tikai cīkstoņu smago sēkšanu. Lācis grib noliekt purnu, taču Utnačs ar galvu pietur viņa apakšžokli, lai nenokļūtu lācim ilkņos. Tā nu viņi stāv saķērušies, krūti pret krūti. Zvērs pūlas iecirst priekšķetnu nagus medniekam mugurā, taču to sarga biezas divkārtīgas zirgādas apmetnis.
Pēdīgi karavīrs iegrūž nazi lācim sirdī. Un zibenīgi atlec nost, gluži pārplūdis sviedriem, aizelsies un bāls. Lācis vēl brītiņu stāv uz pakaļkājām, tad smagi nogāžas zemē.
Tā Utnačs savā deja attēloja cīņu ar Miči-mokve, lielo lāci . ..
Torīt Tanto un seši citi jaunekli sāka savu pēdējo, trīs dienas ilgo gatavošanos iesvētīšanai, tam brīdim, kad viņi nostāsies uz karavīru takas. Viņi uzturējās atsevišķās teltīs nometnes malā un gandrīz nerādījās. Nepieskardamies ne ēdienam, ne dzērienam, viņi visas trīs dienas lūdza lielo'Manitu, lai tas dod viņiem drosmi un vīrišķību, veiklību un spēku nicināt sāpes un ciešanas, caur kurām viņiem būs jāiziet uz savu jauno dienu — pieaugušu karavīru dienu sliekšņa.
Beidzot trešajā dienā pienāca svētku reize.
Līdz ar gaismas svīdumu sāka skanēt tamburīni un klakstēt klabekļi, visi uzvilka svētku tērpus; pat mums, puikām, bija baltas, ar raibām zīlītēm izšūtas briežādu jakas ar bārkstīm uz krūtīm un piedurknēm.