Un veiklus kā plēsīgā puma.
Bet tad atkal atmiņas kļūst skaidrākas. Es redzu, kā Tanto žigliem, sīkiem soļiem pieskrien pie staba. Redzu, kā abi jaunekļi uz kādu brīdi nekustīgi sastingst, lai tad ar spēju lēcienu atpakaļ sarautu saites, kas viņus saista pie totēmu staba. Plānās siksniņas pārplēš viņiem ādu uz krūtīm. Asinis šļācas platām šaltīm. Grabēdami notrūkst no kājām lāču galvaskausi, bet klabekļu kliksti kļūst tik stipri, ka es vairs nedzirdu pats savas domas. Pēdīgi Rūgtā Oga paceļ roku un teltī iestājas klusums. Tanto un Paipušiu izskrien no telts, es dzirdu viņu trīskāršo saucienu — uzvarētāja ērgļa kliedzienu. Nu viņi ir pieauguši vīri. Viņu priekšā tagad paveras tikai karotāju un mednieku ceļš, vīru un sirmgalvju ceļš un visbeidzot… Saules ceļš.
Nana-bošo — Lielais Meža gars,
Palīdzi mums un pabaro mūs!
Gādā, lai nekad mums netrūktu gaļas
Un mūsu sievas un bērni
Nekad lai neciestu badu.
Ved mūs uz zvēru pēdām,
O Nana-bošo — Lielais Meža gars.
X
Iestājās rudens — indiāņu vasara, lielo medību laiks. Meži mainīja krāsu, nodzeltēja, kļuva sārti. Kej-vej- kejena spēcīgā elpa rāva lapas no zariem. Mazie zirnekļi sāka pārstaigāt mežu pa saviem sudraba pavedieniem. Aizvien biežāk starp koku stumbriem klīda vilku baru aicinošo saucienu atbalss. Uz meža taciņām zem kājām čaukstēja sausas lapas. Karavīri runāja: «Kej-vej-kejena māsa ziema — unatisa auž mātei zemei seģeni ar raibiem rakstiem. Māte nenosals zem sniega.»
Tas bija ziemeļrietumu vēja mēnesis. Ik vakarus reizē ar mēnesslēktu sākās dejas un dziesmas par godu Lielajam garam, lai tas palīdzētu karavīriem medībās un pasargātu viņus no plēsīgo brāļu zobiem. Tās neturpinājās ilgi, jau pirms rītausmas nometne bija tukša. Vīrieši to atstāja, izgaisdami meža tumsā. Mūsu telts atradās pie upes, un reizēm mani modināja kanoe švīkstēšana pa krastmalas smiltīm un airu šļaksti.
Mežā smaržoja pēc birušām lapām. Šī smarža nesa līdzi lielo medību nemieru: suņi skraidīja, nikni rūkdami, ieplestām nāsīm. Tauga katru nakti pazuda, tāla vilcenes sauciena valdzināts. Dzidrajās debesīs uz dienvidiem slīdēja gājputnu virtenes.
Šais dienās nometnē palika tikai sievietes, strādādamas vairāk nekā jebkad. Viņas darināja rāmjus ādu žāvēšanai, nažus to nokasīšanai, ierīkoja krātus gaļas kūpināšanai, nesa no tuvējiem sāls avotiem sāls gabalus un mala tos.
— Iegaumējiet: līdzko pirms gaismas svīdas jūs uzmodina meža zosu klaigas, tūdaļ izejiet medībās.
Tā allaž bija mācījis Ovasess. Tagad to atkārtoju es, pēc tam to atkārtos mans dēls un mans mazdēls. Meža zosu klaigas vēstī veiksmīgas medības.
Taisni tās arī uzmodināja mani un Pūci tai dienā, kad … Taču stāstīšu visu pēc kārtas.
Meža zosu klaigas saplosīja klusumu un uzmodināja mūs. Karavīri jau bija atstājuši nometni, bet sievietes vēl nebija sākušas darbu. Tālās, trīsošās putnu klaigas izrāva no miega vienlaikus Pūci un mani. Mēs aši uz- lēcām kājās.
— Dzirdi? — Pūce pačukstēja. — Zosis kliedz.
— Dzirdu.
— Ejam?
— Ejam.
Pūta salts ziemeļrietumu vējš, un mēs dzērām to kā ūdeni no kalnu strauta. Mēs gājām no aizvēja puses, lai mūs nevarētu saost neviens no tramīgajiem, šai mēnesī it īpaši tramīgiem meža iemītniekiem. Mēs gājām piesardzīgu soli, apkārt skatīdamies. Un nc tikai tāpēc, ka baidījamies aiztramdīt medījumu, bet ari — lai paši nekļūtu par medījumu. Pēc kaujas ar Karaliskajiem Jātniekiem taču bija pagājis tikai viens mēnesis. Mēs zinājām, ka Vap-nap-ao nav par mums aizmirsis, ka viņš naks atpakaļ uz vecām pēdām.
Pie pirmās tamburīna skaņas ikkatram, kas vien atradās mežā, vajadzēja cik iespējams ātri atgriezties nometnē: medību laikā taču tā palika gandrīz pavisam neaizsargāta. Ejot caur biezokni, vajadzēja uzmanīgi vērot mazo zvēriņu un meža putniņu, mūsu draugu, izturēšanos.
Neviens labāk par viņiem nepratīs mūs brīdināt, ka biezoknī ir svešinieki. Vai šodien mums veiksies? Mēs izraudzījāmies ceļu, pa kuru, spriežot pēc pēdām, šodien nebija gājuši pieaugušie mednieki. Ceļš veda caur smalci, kas bija izaugusi nesenu meždegu vietā.
Spraucāmies klusuciešot, meklēdami kāda liela dzīvnieka pēdas, taču ik mirkli atrāvām skatienu no zemes: vai kaut kur aiz stumbra neglūn cilvēks ar baltu seju, vai neiešņāksies Baltā Čūska, vai spalgā balsī neiekliegsies mazs putniņš, brīdinādams mūs no briesmām?
Pieliekušies mēs līdām pa lokano zaru apakšām, vairīdamies uzmīt čaukstošajām sausajām lapām.
Kad jaunaudze palika aiz muguras un mēs atkal atradāmies starp resniem, apsūnojušiem stumbriem, Pūce pēkšņi apstājās.
Mēs saskatījāmies. Kej-vej-kejens atnesa aizsmakušu brieža īdēšanu. Ieklausījāmies: no kaut kurienes pa labi atskanēja jau skaļāki, skaidri sadzirdami auri. Tas, jādomā, bija liels, spēcīgs briedis.
Neviens viņa saucienam neatbildēja. Vai mums vajadzēja sekot šai balsij? Izlemt bija grūti: auri skanēja diezgan tuvu un tai pusē, kur briedis pa vējam varēja mūs saost. Mēs izskaidrojāmies ar skatieniem — bez vārdiem: tālāk iesim uz Ok-van-asa — Garā ezera pusi.
Mežs kļuva aizvien mitrāks, kūpēja no izgarojumiem. Vējš dzenāja baltas miglas šķiesnas, kas lidoja pār mums kā putnu gari.
Pūce, kas gāja pa priekšu, piepeši apstājās: ceļu šķērsoja aļņa pēdas. Pēc pusotra desmita soļu mēs ieraudzījām dzīvnieka izmetumus. Tie bija vēl silti: alnis tikko bija te gājis pāri. Vajadzēja tam sekot cik iespējams ātri un klusi.
Tagad pa priekšu gāju es. Mēs aizkavējāmies pie neliela klajumiņa — mazas gaismas svītras dziļajā biezoknī. Zeme te līgojās zem kājām. Mēs bažīgi lūkojāmies apkārt, taču viss bija kluss. Vāvere sēdēja uz zara un skrubināja čiekuru, divas cielaviņas ar sarkanām krūtiņām kaut ko čivināja savā valodā. Nekas neliecināja par aļņa tuvumu. Bet aļņi — mēs zinājām — bieži vien nogriežas sāņus, apmet līkumu un noliekas atpūsties savās vecajās pēdās — paši sevi sargādami.