Paraugies, tur no veciem milzu kokiem līdz pašai zemei nokarājas tumšas sūnu seģenes, zaļas un brūnas.
Kad stumbram pārslīd saules stars, miza iemirgo- jas sudrabaini, kā simtgadēja karotāja galva.
Neaizmirsti, ka biezoknis ir pilns garu. Viņi var būt laipni un labvēlīgi, taču, ja tu iztraucēsi viņu mieru, viņi būs nežēlīgi.
Mežs ir dzīvs. Pat šis, kur starp stumbriem savu smalciņo tīmekli izvilcis zuzi — zirneklis, arī šim ir dvēsele. Ko nu vēl runāt par lieliem kokiem un dzīvniekiem!
Tātad atkārtoju: esi piesardzīgs, turi godā biezokņa likumus. Iepazīt mēs tos iepazīsim kopīgi. Kļūsti mans biedrs un draugs. Mēs pavadīsim kopā daudz gadu, daudz Lielo un Mazo Sauļu, es tev iemācīšu mūsu
dziesmas un dejas, tu iepazīsi mūsu cilts — vēl šodien brīvās indiāņu ševanēzu cilts likteni. Es tevi aizvedīšu uz mūsu mītni. Pirmoreiz mēs nonāksim tur Uzlecošā Mēness mēnesī. Tas ir sniega un sala mēnesis. Tu lūkojies apkārt? Meklē ērgli? Viņš jau ir atgriezies ligzdā.
Iesim tad nu uz kādu no daudzo ezeru krastiem …
Pirmie saules stari krīt uz sniega aizputināto ezera krastu. Tas ir klāts ar ledu, sniegs gurkst zem kājām. Ezera gars mierīgi dus, jo ir Uzlecošā Mēness mēnesis. Mūsu balsis viņu neuzmodinās, kaut arī mēs dzīvojam pašā krastmalā. Mūsu tipi — zvērādu teltis — stāv puslokā, veidojot platu pakavu ar vaļējo pusi pret ezeru.
Starp pakava spārniem, vidū, plašā klajā vietā slienas liepaskoka totēmu stabs. Uz tā izgrieztie attēli liecina, ka te ir apmetusies Pūces cilts, cilvēki, cēlušies no putna, kas redz naktī.
Pašā staba galā burvis Rūgtā Oga izgriezis lielu pūci ar apaļām acīm, sarkanu knābi un izplestiem spārniem. Zemāk — tas pats putns, tikai spārnu vietā tam ir cilvēka rokas un kājas, kas beidzas ar pūces nagiem. Un vēl zemāk — cilvēks ar pūces galvu apkampj kailu cilvēku — visas Pūču cilts tēvu.
Pirmie saules stari krīt slīpi. To gaisma ir sarkana, bet garās tipi ēnas — tumši zilas. Saule nule kā uzlēkusi, taču nometne neguļ. Reizē ar saules lēktu pie totēmu staba sākusies deja. To vada burvis Rūgtā Oga.
Spilgtajā sarkano staru gaismā es viņu labi redzu. Burvis atgādina spārnotu bizonu, kas pacēlies pakaļ
kājās. Uz galvas viņam ir bizona skalps ar plati izplestiem ragiem. To gali, tāpat kā pūces knābis uz totēmu staba, nokrāsoti koši sarkani. Seju Rūgtā Oga izraibinājis ar zilām un dzeltenām svītrām. Pie plaši izplestajam rokām piestiprinājis brieža nagu klabekļus. To skaņa atgādina brieža karibu kāju dipoņu, tam traucoties pa akmeņaino upes malu.
Kopā ar Rūgto Ogu dejo līdz jostasvietai kails karavīrs Nepemuss — Stiprā Kreisā Roka, dižens mūsu cilts mednieks un liels dejotājs. Abi griežas liela apļa vidū, un ap viņiem lokā apkārt sastājuši karavīri ritmiski sit tamburīnus un klabekļus, kas darināti no bruņurupuču čaulām.
Ritms kļūst aizvien skarbāks, straujāks. Ar lāča taukiem ieziestais Nepemusa ķermenis spīd kā bronza. Reizēm šķiet, ka dejotājam ir vairāki pāri kāju. Bet tad uzreiz it kā tikai viena, jo viņš kā gārnis griežas uz vienas kājas. Toties uz vilku pūšļu un ilkņu virtenēm apvītā kakla šūpojas trīs galvas.
Nepemusa tomahauks dod triecienus neredzamiem ienaidniekiem. Karavīram ir trāpīga roka, muskuļi cieti kā lāča ilkņi. Katrs tomahauka cirtiens ir Nāves dziesma ienaidniekam. Aizvien augstāk uzlido karavīru dziesma:
Manitu, Manitu,
Dod jel tiem lāča spēku,
Lai drosmi tie aizgūst no negantā vilka
Un vīrišķību no brāļa lūša …
Šodien ir Aiziešanas diena — svētki, kad mazos zēnus nodod Dabas skolā.
Tāpēc, kad dziesma pēkšņi apklust un dejas ritms
kļūst gausāks, Nepernuss dodas uz cilts virsaiša Leoo- karko-ono-ma — Cēlā Ērgļa tipi. Nepernuss zogas — drīz pasper dažus soļus, drīz apstājas. Rau, viņš paceļ tomahauku virs galvas un, dejodams uz vietas, ieklausās skaņās tipi iekšpusē-
Tūliņ viņam pakaļ virzās karavīru loks, starp tiem arī Rūgtā Oga. Nepernuss nostājies pie tipi ieejas. Taču divi karavīri ar spalvām rotātiem šķēpiem iznāk priekšā un aizšķērso viņam ceļu. Nepernuss atkal un atkal lūko izlauzties līdz tipi ieejai, taču ikreiz viņa priekšā krustojas karavīru šķēpi un Nepernuss atkāpjas.
Piecas reizes krustojās šķēpi, un tikpat daudz reižu Nepernuss atkāpās. Tas nozīmēja, ka puisēnam, pēc kura viņš atnācis, ir apritējuši pieci gadi un tam pienācis laiks sākt dzīvi starp karavīriem, mācīties viņu gudrības, iepazīt cilts un biezokņa likumus.
Šis puisēns biju es.
Līdz tam laikam es dzīvoju vecāku teltī mātes gādībā. Manu māti sauca Ta-Vag — Baltais Mākonītis, tāpēc ka viņai ir gaiši mati, tik gaiši kādu nav bijis nevienai mūsu cilts sievietei.
Es esmu viņas jaunākais dēls. Brālis, kuru es vēl nepazinu, un māsa, kura līdz šim kopā ar māti mani pieskatīja, vairāk līdzinājās tēvam. Tāpat kā tam, mati viņiem melni ar tērauda spīdumu un acis tumšas kā brāļiem amukiem — bebriem.
Vienīgi man ir mātes acis un mati. Vai nu šās līdzības dēļ, vai arī tāpēc, ka biju pats jaunākais, es biju viņas mīlulis. Viņa rūpējās par mani vairāk un glāstīja mani maigāk nekā citas sievietes savus dēlus.
Līdz šai dienai un vēl daudzus mēnešus pēc tam mani, tāpat kā visus mazus puikas, sauca vienkārši — uti, proti, mazuli. Vārdu mums vēl nebija. Vārdu vajadzēja iekarot, un parasti to nopelnīja ne tikai ar sviedriem vien, bet arī ar asinīm.
Kā ikviens uti, es sapņoju par Aiziešanas svētkiem, pēc kuriem man vajadzēs doties uz Jauno Vilku nometni vecu karavīru uzraudzībā. Tur es kopā ar citiem mūsu cilts zēniem mācīšos lasīt vilku pēdas, darināt no bērza tāss kanoe, izlikt cilpas uz ūdru takām, ar bultu no stopa trāpīt meža pīlei lidojumā. Tur es iepa- zīšu biezokņa likumus un karavīra pienākumus. Tur es kļūšu pieaudzis.