Par laimi, slīksnājā pamanījām šauru smilšu strē- līti, kas veda uz pašu ezeru. Šeit vairs zeme neielīks zem kājām, nešķīdīs ūdens šļakatas. Smiltīs mēs atkal saskatījām aļņa pēdas.
Un nu, klau, mēs dzirdam viņa balsi. Viņš, jādomā, jau ilgi klīdis apkārt, meklēdams draudzeni. Viņa auri lāgu lāgiem aptrūkst, pāriedami vaidā, bet pēc brītiņa atsākas ar to pašu skaņu. Atkal sauc. Un atkal apklust. Ieklausās. Kad viņš klusē, mēs sastingstam. Bet, kad no jauna atskan viņa neatlaidīgais sauciens, mēs skrienam, nerūpēdamies par klusumu. Auri skan no vienas un tās pašas vietas. Mēs arvien vairāk tai tuvojamies.
Tāda balss mēdz būt tikai jauniem aļņiem, kas pārliecināti par savu spēku un nepazīst neveiksmju rūgtuma.
Mēs paliekam uz vietas, jo atkal iestājas klusums. Neviens alnim neatsaucas. Saskatāmies: ko darīt? Mēģināt viņam piekļūt vai pievilināt viņu tuvāk? Esam jau uzvilkuši stopus. Ar siekalām saslapinājuši pie bultām piestiprinātās spalvas. Kā gan alnis nedzird mūsu sirds pukstus?
Alnis ieaurojas atkal, un aizvien vēl no tās pašas vietas. Mēs pavirzījāmies vēl dažus soļus tuvāk un at- dūrāmies pret vecu bērzu ar biezu tāsi. Droši vien meža gars to bija nolicis mums ceļā un jau mūsu vietā izlēmis: vai iet dzīvniekam tuvāk vai pievilināt viņu?
Mēs apskāvām koku un čukstējām taisni tāsī: «O, brāli bērz, dod mums savu tāsi. Mēs no tās iztaisīsim tauri, ar ko pievilināt lielo alni. Dod mums savu tāsi, un par to mēs tevi padzirdināsim ar asinīm un allaž tevi pieminēsim.»
Pūce prata pievilināt labāk nekā es. Viņš divreiz iegrieza bērzā šķērsām un gareniski, nedzirdami noplēsa tāss sloksnīti no stumbra, zibenīgi saritināja no tās tauri un pielika pie lūpām.
No jauna atskanēja aļņa auri. Taču šoreiz viņam atbildēja ne tikai atbalss un klusums vien — viņam atbildēja zema taures skaņa, līdzīga aļņu mātītes atbildes saucienam. Pūces seja sasarka no piepūles, bet es pametu ar galvu, kā to parasti mēdza darīt Ovasess, kad
gribēja kādu uzslavēt. Un tiešām bija par ko slavēt: Pūce prata atdarināt saucienu kā pieaudzis mednieks.
Izdevās! Tikko bija apklususi Pūces taure, no ezera līdz mums atskanēja aļņa uzvaras auri — lepni un priecīgi. «Nāku,» tie nozīmēja, «nāku!»
Mēs metāmies aiz kokiem. Es paslēpos aiz resnas priedes stumbra, Pūce — otrpus smilšu strēles biezos brikšņos. Vējš vēlreiz atnesa dobju vaidu. Tad iedu- nējās zeme, nobrīkšķēja zari, iežļākstējās purvs zem varenajām kājām.
Un pēdīgi pašā smilšu strēles malā, nepilna bultas lidojuma attālumā no manis parādījās milzīga, plat- zarainiem ragiem vainagota galva.
Alnis nostājās savās pēdās. Lēni nolieca galvu: ošņāja vēja pūsmu pie pašas zemes. Tad, kaklu izliecis, pacēla galvu, un no viņa rīkles atkal izlauzās auri un nāsīs ilgi trīsēja baltas putas.
Tomēr šoreiz mātīte neatsaucās. Aļņa skatiens krita uz tuvākās priedes zaru vijumu —- tas atgādināja cīņai gatava aļņa ragu vainagu. Alnis nodrebēja, nolieca galvu, izlieca muguru kā stopu un lēca.
Viņa ragi ar dobju krakšķi iecirtās zemē. Gaisā pašķīda koka drumslas un zemes pikas. Alnis salīgojās, nosvērās uz sāniem. Stāvēja gāzelēdamies uz plaši izliktām kājām, ragu starpā jocīgi kuļājās saknei stu- burs.
Alnis pamazām atguvās. Viņš laiski nopurināja smiltis un pacēla galvu jauniem auriem.
Ilgāk es vairs nespēju gaidīt.
— Lielais gars, palīdzi man! — es nočukstēju un izlēcu uz taciņas.
Alnis stāvēja starp mani un koku mudžekli. Ceļš uz ezeru viņam bija vajā, taču tur jau gaidīja Pūce ar šķēpu rokās. Lai atkāptos, alnim būtu vajadzējis gandrīz pilnīgi apgriezties apkārt.
Lēkdams ārā no slēptuves aiz stumbra aizsega, es brīdināju alni ar uzsaucienu — tā liek darīt mednieku paraža. Alnis nodrebēja, saspringa lēcienam, taču paspēja izdarīt tikai puspagriezienu — šai acumirklī viņam sānos dziļi ieurbās bulta no mana stopa. Pēdējo reizi mēs izdzirdējām viņa aurus, tajos trīsoja sāpes un pēdējo mirkļu mokas.
Alnis izmisīgi lēca, jau zinādams, ka sacenšas ar pašu nāvi, taču tagad viņam ceļā stājās Pūce un ietrieca šķēpu dzīvniekam otros sānos. Un tomēr viņš aizvien vēl skrēja, smiltis šķīda viņam zem kājām…
Skrējienā izrāvis nazi, es panācu alni uz smilšu strēles un meža robežas. Man izdevās ar kreiso roku ieķerties un palikt karājamies viņam ragos. Nazis viegli iedūrās dzīvniekam rīklē. No pārgrieztā kakla izšļācās asiņu šalts. Es paguvu atlēkt pie malas, iekām mūsu pirmais alnis smagi saguma uz priekškājām.
Viņš bija uzreiz pagalam. Nāve to bija panākusi ar Jauno Vilku lēcieniem.
Mēs dejojām Uzvaras deju un tad pateicāmies alnim par to, ka viņš bija ļāvis sevi nogalināt, ka bija mums dāvājis savu gaļu. Ilgi un sirsnīgi mēs lūdzām viņam piedošanu, lai viņa gars neglabātu nekāda ļaunuma pret ševanēzu cilts Jaunajiem Vilkiem, lai viņš ņemtu vērā, ka patlaban ir lielo medību laiks un ciltij jāsagādā pārtikas krājumi ziemai. Mēs vēlējām viņam laimi Mūžīgā Miera valstībā, zinādami, ka jau šodien pie vakara viņš aizies pa Saules ceļu uz rietumiem, pāri Garā ezera viļņiem.
Nekad vēl Ovasess nebija mūs tā slavējis kā todien, bet citi zēni, lai kā pūlējās, nespēja noslēpt skaudību. Ovasess aizsūtīja desmit Jaunos Vilkus pēc mūsu medījuma. Man tikai bija žēl, ka nevarēju atrast Tanto un palielīties ar uzvaru.