Tai pašā dienā Ovasess atļāva mums ņemt viņa kanoe un doties uz Zaļo ezeru, kur lizdoja meža pīles.
Ovasesa kanoe tika uzskatīta par pašu ātrāko. To viņam, jādomā, bija darinājis pats Ūdens gars. Airējot bez sevišķas piepūles, mēs gandrīz lidojām pār Zaļā ezera lēznajiem viļņiem, slīdējām pa krastmalai pār- līkušo koku zaru apakšu. Tumšajā ūdens spogulī atvizēja debesis un mākoņi. Kanoe šķita peldam pa debesīm. Un pēkšņi tālāk virs ezera parādījās meža zosu virtene. Skumīgi klaigādamas, tās atvadījās no mūsu zemes, lidodamas augstumos kopā ar kej-vej-kejenu.
Mēs pagriezāmies uz grīšļiem aizaugušo krastu. Šeit jau vajadzēja irties nedzirdami, tuvojās meldrājs, no kurienes atskanēja brēkulīgo meža pīļu pēkšķēšana. Mēs izvilkām airus no ūdens — tikko manāma straume pati nesa mūs uz meldrāja pusi. Pīļu bars pacēlās gaisā. Mēs izšāvām pirmās bultas.
Taču mums nebija lemts šo dienu beigt ar jautrām dzīrēm pie pīļu gaļas. Rāmajā ūdens šalkā un putnu tērgāšanā piepeši ielauzās satraucošas, skaļas, drebošas tamburīna skaņas. Tās uzmācīgi dūca zemā balsī, un, kad uz brīdi apklusa, tām atsaucās atbalss, tambu- rīnu skaņas no citām, tālām nometnēm.
Uz karstām pēdām pametām jebkuru domu par medībām. Mēs acumirklī nolaidām airus rāmajos viļņos, un nekad vēl brauciens mums nebija licies tik garš un Ovasesa brīnišķīgā kanoe tik smaga. Mums šķita, ka stāvam uz vietas, pielipuši ūdens līmenim, un no krastmalas kokiem pēc mums jau sniedzas svešas rokas, raugās svešas, baltas sejas. Ezers pēkšņi noklusa, sabijies no mūsu airu šļakstiem.
Pie krasta mēs piestājām ar tādu ātrumu, ka laivas priekšgals iedūrās krastmalas smiltīs, un jozām uz noru pie burvja telts.
Rūgtā Oga sēdēja savas telts priekšā un turēja tamburīnu starp ceļiem. Visa nometne bija sapulcējusies viņam apkārt. Ik brīdi pie krasta piestāja jaunas kanoe, no meža uz nometni skriešus steidzās mednieki.
Tamburīna sitieni kļuva retāki: Rūgtā Oga pēc pirmajiem signāliem vērīgi ieklausījās ziņās, ko vēstīja tamburīni no dienvidiem. Viņš bija zemu noliecis galvu, un mēs neredzējām viņa acis. Taču viņa rokas, kas gulēja uz tamburīna, viegli drebēja.
Beidzot caur pūli izspraucās mans tēvs, un tikai tad Rūgtā Oga pacēla galvu. Uz tēva drūmo, jautājošo skatienu viņš atbildēja tikai ar galvas mājienu. Visi
saspringtā uzmanībā vēroja viņus, jo nebija daudz tādu, kas saprastu tambu- rīnu valodu. Neviens vēl nezināja, ko mums nes to signāli, kaut gan visi noskārta, ka tie nevarēja nozīmēt neko citu kā vien vēstis par jaunu nelaimi. Tomēr neviens neuzdrošinājās izteikt jautājumu skaļi. Tikai māte piegāja pie tēva un ar roku pieskārās viņa rokai.
Tēvs pagriezās ar seju pret dienvidiem un pateica vienu vienīgu vārdu:
— Baltie!
Tad viņš palūkojās uz māti. Spilgtajā rudens die- nasvidus saulē vizēja viņas gaišie mati, baltā āda, acis kā zilas debesis. Visi raudzījās uz viņu. Tēva acīs bija izmisums un dusmas. Viņš atkārtoja:
— Baltie!
Mate nodūra galvu, pagriezās un klusēdama aizgāja pie savas tipi.
Es pavēros apkārt, un mani sagrāba stindzinošas
bailes, kādas uzbrūk cilvēkam tikai ļaunā sapnī. Ari mana āda un mati bija gaišāki nekā visiem citiem. Kā es šai brīdī nīdu šos baltos un cik ļoti mīlēju savu māti! Es nezināju, vai man bēgt projām no šejienes vai uzreiz aiziet bojā, vai mesties pāri ezeram, upei, mežā, uzglūnēt Vap-nap-ao un ietriekt tam nazi rīklē kā lielajam alnim. Taču es biju starp savējiem. To man pateica Lēkājošās Pūces karstās, sausās rokas spiediens.
Šai brīdī apklusa tamburīnu balsis no dienvidiem. Tad tēvs sacīja:
— Lai Rūgtās Ogas tamburīns sapulcina visus cilts virsaišus uz padomi, lai nekavējas ne brīdi.
Padome notika vēl pirms saules rieta. Tika nolemts, ka kaujas nebūs, ka Vap-nap-ao pretim izies trīs karavīri — Ovasess, Tanone un Tanto, kas būs viņu ziņnesis. Varbūt baltie gribēs vēstnešiem atdarīt par kauju pie Klusējošo Klinšu kanjona? Par to runāja Zilais Putns, un no tā brīdināja Lielais Spārns. Tomēr vairums karavīru vecajo padomē domāja, ka to Vap-nap- ao nedarīs. Ne tikvien mēs bijām pārkāpuši likumu, cīnīdamies ar Karaliskajiem Jātniekiem, bet arī viņš bija pārkāpis likumu, raidīdams lodes uz ševanēziem.
Tamburīni no dienvidiem vēstīja, ka Vap-nap-ao vēlas sarunas. Aiz piesardzības vecajo padome nolēma sūtīt nevis pašus galvenos virsaišus, bet tikai pietiekami gudrus un pieredzējušus karavīrus, lai Vap-nap- ao — Baltā Čūska nevarētu viņus apmānīt.
Tonakt neviena nometnes meitene nedziedāja ezera malā.
Manitu! Gars ar cildenu sirdi,
Tu, kas pār visu pasauli valdi, —
Vadi jel manu roku
Un liec, lai tā nedreb,
Vadi manu roku,
Lai naidnieks mans
Pamet kaujas laukā savus kaulus.
Izdzen no manas sirds žēlumu un bailes.
Manitu!
Liec šakāļiem aprīt manu naidnieku miesas.
(No indiāņu kara dziesmām)
XI
Nākamajā dienā nometne ieguva svētku izskatu. Virsaiši piestiprināja pie matiem kuplus spalvu pušķus, uzģērba visgreznākos tērpus, karavīri ar sarkanu krāsu iezīmēja ievainojumu rētas — viņu drosmes un vīrišķības pēdas. Ikviens no viņiem iesprauda matos tik daudz ērgļa spalvu, cik daudz varoņdarbu bija veicis savā mūžā.
Arī mēs, Jaunie Vilki, izkrāsojām savas sejas ar baltām un zilām svītrām — apsveikuma krāsām un matos iespraudām spalvas, tikai gan pūces spalvas. Mēs grozījāmies karavīriem apkārt, pūlēdamies sadzirdēt viņu skopos vārdus, mocīdamies neziņā un nemierā, ko nevarēja noslēpt pat vecākie ļaudis.