Pūcei tas likās par maz.
— Ar desmit, — viņš izaicinoši teica.
Mēs noskatījāmies viņiem pakaļ, izsmējīgi miegdami acis. Pārāk daudz satraukuma bija bijis mūsu gaidās, lai tagad, ieraugot parastus, resnus vīrus, par tiem nesmietos.
Mēs bijām gaidījuši, ka ieradīsies bargi karavīri — milži ar varenām rokām un asiņu pieplūdušām acīm, tādām kā pelēkajam lācim. Bet mūsu priekšā bija vīrieši, kas vairāk izskatījās pēc vecām, aptūkušām sievietēm nekā pēc īstiem karavīriem. Viens no viņiem ir bīstams, to uzreiz varēja redzēt. Bet pārējie divi? Vai tad pat vislabākais ierocis var aizstāt spēcīgu roku un skadru aci? Mēs tobrīd aizmirsām visas savas bailes. «Redzēsim,» es domāju, «redzēsim, ko teiks šie baltie, kad mēs izaugsim lieli un ņemsim rokā karavīru ieročus.»
Atjājēji nokāpa no zirgiem un piegāja pie telts, kuras priekšā sēdēja tēvs, un, pacēluši labo roku, sveicināja viņu. Ap tēvu un burvi bija sapulcējies daudz nometnes iemītnieku, taču, pretēji cilts paražām, tie bija mūsu vienaudži — Jaunie Vilki. Varēja redzēt, ka, lai arī sūtņus sagaida paši izcilākie cilts vīri, taču sagaida bez cieņas.
Mēs ar Pūci piespraucāmies tuvāk, lai labāk saskatītu balto sejas. Taisni tobrīd tas no sūtņiem, kurš bija jājis pa priekšu kopā ar Tanto, sāka runāt… mūsu valodā!
— Sveicinu tevi, virsaiti Cēlo Ērgli! Esmu ieradies pie tevis no Lielā Baltā tēva. Viņš sūta tev sveicienu un apjautājas par tavu veselību.
— Saki viņam, Vap-nap-ao, — tēvs atbildēja, — ka Cēlais Ērglis elpo brīvā biezokņa gaisu un tāpēc jūtas vesels.
Tātad tas bija Vap-nap-ao? Tas bija viņš! Tas vienīgais baltais, kas līdzinājās mūsu karavīriem. Cilvēks ar kalsno seju un platiem, vareniem pleciem. Tas bija Baltā Čūska?!
Es raudzījos viņā, nejuzdams nekā cita kā vien naidu. Ko darīt? Vai nebūs labāk lauzt visus cilts likumus un raidīt bultu taisni sirdī ienaidniekam, kas tik daudz gadu mūs vajā? Mans tēvs tad pavēlētu mani nogalināt. Taču iepriekš būtu pagalam Vap-nap-ao, un varbūt cilts varētu dzīvot mierīgi?
Bet vai tad pasaulē ir tikai viena Baltā Čūska? «Viņu ir daudz kā zvaigžņu pie debesīm,» bija sacījis Tanto.
Un pēkšņi es sapratu, cik smieklīga bijusi mūsu nicināšana pret diviem resnajiem Karalisko Jātnieku sūtņiem. Mūsu cilts karavīri prata cīnīties — nu, un tad? Brīvajai ševanēzu ciltij atlika tikai viens ceļš: bēgt. Bēgt tā, kā izsalkuša vilku bara aplenkts vecs alnis bēg caur ziemas biezokni.
Es vairs negribēju zināt, par ko te apspriežas. Negribēju dzirdēt, kā tēvs mierīgā balsī apsveic vilku barvedi, kurš ilgus gadus vajājis mūsu cilti, cilvēku, kurš nogalināja Ašo Bultu un Tanu ģints karavīru un kurš vainīgs daudzu citu nāvē.
Es piegāju pie balto zirgiem. Tie bija citādi nekā mūsējie — augsti, ar taisnām, slaidām kājām. Tātad straujāki, taču ne tik izturīgi kā mūsu mustangi. Arī galva tiem bija skaistāka. Taču arī zirgi man nepatika, pārāk vāji, tie lāgā nepanestu mūsu biezokni, salu un pavasara vētras.
Kas tad īsti aiz visa tā slēpās? Kā varēja gadīties, ka nespēcīgi ļaudis, kas jāja uz skaistiem, taču nestipriem zirgiem, bija tāds spēks, kura priekšā drebēja še- vanēzu cilts? Es to nevarēju saprast. Man bija kauns. Vai varbūt viņiem palīdz ļaunie gari? Kas viņiem atnes tos ieročus un kur slēpjas viņu spēks, kura trūkst viņu muskuļiem?
Pašā lielākajā teltī vairākas sievietes gatavoja mielastu. Gar paklātām zvērādām viņas sarindoja māla bļodiņas, no raga darinātas karotes un nažus.
Pie katras bļodiņas bija ādas maisiņš ar tabaku.
Tēvs sūtņus neapsveica gari. Ierunājās tamburīns, aicinādams uz dzīrēm.
Pirmie pienāca baltie (viņus pavadīja Tanto), tad sāka lasīties kopā ģinšu virsaiši: Guļošais Lācis — par viņu stāstīja, ka viņš kailām rokām nožņaudzis lāci, Melnā Delna — viņa solis bija vieglāks par pumas soli, visslavenākais mednieks un visjaunākais virsaitis visā ciltī — Nolauztā Bulta. Ieradās arī Cikornu, Vikminču un Kapotu virsaiši. Pēdējie nāca tēvs un Rūgtā Oga. Viņi tomēr mielastā nepiedalījās, tikai uzmanīja, lai viesiem nekā netrūkst.
Mums ar Pūci izdevās apsēsties netālu no baltajiem. Man bija pārgājusi patika viņus izsmiet, ko joprojām vēl darīja visi zēni, kaut gan par pārāk skaļiem smiekliem Ovasess uz vietas sadeva ar siksnu. Arī ēst man negribējās. Es tikai skatījos uz baltajiem un uz Vap- nap-ao.
Arī Tanto, kas sēdēja līdzās Vap-nap-ao, nepieskārās, ēdienam, kaut gan tas varēja apvainot -viesus. Baltie tomēr ne par ko nelikās ne zinis. Varēja redzēt, ka viņiem iet pie sirds ceptās briežu ribas.
Dzīres ar Karalisko Jātnieku sūtņiem beidzās līdz ar krēslas iestāšanos.
Tēvs pavēlēja aizdedzināt ugunskuru. Tad Zilais Putns, Rūgtās Ogas palīgs, nolika burvim priekšā ka- ļumetu — lielu «miera pīpi» ar tanī izgrieztiem putnu un dzīvnieku attēliem un ar baltas ērgļu mātes spalvām — brālības zīmi. Es aizvēru acis. Es negribēju redzēt, kā brālības zīme no cilts burvja rokām pāries Vap-nap-ao rokās, kaut gan tam vajadzēja nozīmēt vienīgi to, ka baltajiem sūtņiem šodien mūsu nometnē nedraud nekādas briesmas.
Iestājās klusums. Visi gaidīja: vai Rūgtā Oga aizdedzinās «miera pīpi» vai arī pēdējā brīdī pēc garu padoma atteiksies? Vai padome notiks, vai arī baltie aizies no dzīrēm klusēdami?
Burvis sastinga. Es līdz ar visiem vēroju Rūgtās Ogas nekustīgo seju. Pieaugošajā klusumā, šķiet, varēja dzirdēt cilvēku sirdis pukstam. Virsaiši it kā pamira. Arī Vap-nap-ao nekustējās. Taču divi baltie sāka skatīties apkārt, sačukstēties, grozīties kā skunksi — smirdīgie seski. Pēdīgi viens no viņiem kaut ko skaļi pateica un uzdrīkstējās pat nospļauties, taču pietika ar