vienu Vap-nap-ao mājienu, un baltais uz vielas apklusa.
Rūgtā Oga piecēlās. Atskanēja tamburīna balss. Burvis izstiepa uz priekšu rokas un noliecās pār ugunskuru tā, ka liesmas skāra viņa delnas. Tad viņš pacēla uz augšu uguns šķīstītās rokas un sacīja:
— O Manitu, kas visu valdi un redzi mūs, vājos. Palīdzi mums, Lielais gars, saki jel, kā lai rīkojamies! Lūdzam tevi, palīdzi mums.
Tā viņš stāvēja labu laiku, čukstēdams nesaprotamus burvju vārdus. Pēdīgi viņš paņēma rokā pīpi un ar mazu oglīti aizdedzināja tabaku tanī.
Tātad padome notiks.
Kad «miera pīpe» bija apgājusi pilnu loku un pēdējais no virsaišiem to atdeva atpakaļ Rūgtajai Ogai, visu skatieni pievērsās tēvam: viņam vajadzēja runāt pirmajam. ^
Tēva balss bija mierīga:
— Ko baltais brālis atveda sarkanajiem karavīriem? — tēvs jautāja Vap-nap-ao.
Vap-nap-ao atvēra medību somu, izvilka baltu papīra lapu, pacēla to uz augšu un sacīja:
— Lielais Baltais tēvs sūta jums šo runājošo papīru, kurā sacīts, ka jums tiek iedalītas dienvidos jaunas medību vietas, tur jūs necietīsiet badu, jūs par velti saņemsiet apģērbu un ēdienu. Baltie un sarkanie karavīri'nesen satikās Klusējošo Klinšu kanjonā. Neviens nezina, kas tie bija par karavīriem. Kanjonā krita trīs baltie un biezoknī vēl divi. Putni, kas lido pār Sāļajām Klintīm, zināja vēstīt, ka arī ševanēzu ciltī miruši karavīri, kaut gan neviens nezina, kāpēc. Lielais Baltais tēvs būtu varējis prasīt, kur ir viņa kalpi, kuriem atņemta dzīvība, būtu varējis atsūtīt lielus karavīru pulkus un nodedzināt visu biezokni. Taču Baltais tēvs ir labs un, ja ševanēzi un sivaši gribēs mierīgi pāriet uz jaunajām vietām, ja gribēs tur no baltajiem mācīties apstrādāt zemi un mitināt lopus, Baltais tēvs aizmirsīs savu karavīru nāvi.
Viņš uz brītiņu apklusa, it kā gaidīdams, vai kāds neierunāsies. Neviens tomēr netaisījās runāt.
Vap-nap-ao turpināja:
— Ja jūs uz Baltā tēva papīra uzliksiet savas totēmu zīmes un būsiet ar mieru pāriet uz jaunām zemēm, jūs saņemsiet daudz naudas un par to varēsiet nopirkt daudz labu mantu. Baltais tēvs negrib jums darīt pāri. Taču pretoties viņam nevar. Viņa vara piespiedīs katru padoties. Un, ja kāds arī mēģinās cīnīties pret Balto tēvu, tad nepaklausīgā sievai un bērniem nāksies dziedāt sēru dziesmu un pats viņš vai nu mirs, vai arī uz daudzām Lielajām Saulēm nokļūs akmens teltī, kur var ieiet, bet no kurienes nekad neiznāk laukā.
Vap-nap-ao nešņāca kā čūska. Viņa balss bija cieta. Es jutu, ka runā cilvēks, kura sirds nepazīst baiļu. Vap-nap-ao acīs atspīdēja ugunskura sarkanās liesmu mēles.
Es skaidri redzēju, kā divi virsaiši — Cikornu virsaitis Gaudojošais Vilks un Vikminču virsaitis Plēsīgais Ūdrs nolieca galvu, it kā jau atrastos tās akmens telts ēnā. Likās, neviens neatbildēs uz Baltās Čūskas nekaunīgajiem vārdiem. Kāpēc neviens to nedarīs, kāpēc nenosauks mūsu ienaidnieku par suni un šakāli? Vai tiešām karavīru sirdis ir pamirušas krūtīs?
Bet tad atskanēja Lielā Spārna balss, dreboša balss
kā daždien sirmgalvim, kura roka ir tik vāja, ka nejaudā nogalināt ne putnu, toties domas glabā lielas pieredzes gudrību.
— Manas acis ir redzējušas daudz, manas ausis ir dzirdējušas gan sēru dziesmas, gan uzvaras dziesmas. Vap-nap-ao nenāk pie mums pirmo reizi. Viņš jau bija mūsu cilts padomē, kad es vēl staigāju medībās un no mana šķēpa muka pelēkie lāči. Viņš jau rādīja ševa- nēzu ciltij runājošo papīru. Un pirms viņa to darīja citi, Baltās Čūskas vecākie brāļi. Baltie ļaudis nāca, lai pavēlētu brīvajai ševanēzu ciltij. Vilki izvazāja viņu kaulus pa biezokni un pa stepi, bet ševanēzu cilts palika brīva. Vap-nap-ao bija pie mums pirms daudzām Lielajām Saulēm. Tolaik viņš runāja to pašu ko šodien. Taču ševanēzu cilts joprojām vēl ir tikpat brīva, bet Vap-nap-ao mugurā palikusi liela rēta no manas bultas. Vap-nap-ao tolaik bija jauns karavīrs, bet mana roka jau sāka zaudēt spēku. Un tomēr Vap-nap-ao no manis bēga. Vai varbūt Vap-nap-ao to ir aizmirsis?
Tie bija aizvainojoši vārdi. Taču baltais tikai pavīpsnāja.
— Tomēr es atkal esmu šeit, — viņš sacīja, — un, iekām jūs nebūsiet padevušies, nākšu arī turpmāk. Vai… vai arī atnāks kāds cits un nevis ar papīru, bet ar lieliem šaujamrīkiem, kas ar vienu pašu lodi var izpostīt un nodedzināt visu nometni. Ševanēzu cilts ir brīva. Taču pret Baltā tēva spēku tā ir kā putna bērns pret pelēko lāci. Labāk dziedāt kāzu dziesmas tur, kur pavēl iet Baltais tēvs, nekā dziedāt sēru dziesmas pie veselas cilts kapa. Lielā Spārna balss ir vāja un dreb no vecuma. Ko teiks citi, stipri vīri?
Tomēr visi klusēja. Varēja manīt, ka Vap-nap-ao sāk zaudēt mieru. Viņa abi biedri jau sen vairs neizturējās kā īsti vīri. Viņi pastāvīgi sačukstējās kā vecas sievas, kad tās pavasaros upes malā mazgā segas.
Pēdīgi Vap-nap-ao uzrunāja tieši manu tēvu:
— Tava balss, virsaiti, ir pati spēcīgākā, un visi tev paklausa. Tu negribi atbildēt uz Baltā tēva papīru? Neatbildi. Bet te ir kāds cits papīrs. Klusējošo Klinšu kanjonā mēs sagūstījām vienu no taviem karavīriem. Tas bija toreiz, kad krita baltie cilvēki. Viņus nogalināja tavs karavīrs. Mēs būtu varējuši viņu sodīt ar nāvi. Taču mēs teicām: «Ja iesi uz tām zemēm, ko mēs tev iedalīsim, tu dzīvosi.» Tavs karavīrs pielika šim papīram savu totēma zīmi — par pierādījumu, ka viņš ir ar mieru iet rezervācijā. Paskatieties uz viņa zīmi.
Bet tad … tad Tanto pietrūkās kājās, izrāva Vap- nap-ao no rokām papīru un iesvieda to ugunī! Papīrs sačokurojās un vienā mirklī pārvērtās pelnos. Viens no baltajiem gribēja sagrābt brāli, viņa rokā pazibēja dzelzs priekšmets — tā bija īsa šautene, ko baltie cilvēki sauca par revolveri. Taču Vap-nap-ao, no zemes nepieceldamies, kaut ko uzkliedza briesmīgā balsī, un baltais nekavējoties apsēdās savā vietā. Bet Vap-nap- ao no jauna iesmējās. Taču tie nebija priecīgi smiekli. Tā «smejas» suņi, kad tos ielenkuši vilki.