— Tāds papīrs nav viens vien pasaulē, — viņš noteica. — Jūsu karavīra piekrišana pierakstīta uz daudziem papīriem. Un neviens to vairs nevar paņemt atpakaļ. Es savu esmu pateicis. Jūs paši labi zināt, ka Baltajam tēvam jūsu cilts spēks nav itin nekas. Viņš jums dāvā mierīgu dzīvi. Izvēlieties. Bet jums, virsaiši, es apsolu, ka rezervācijā jūs saglabāsiet savu varu un Baltais tēvs katru mēnesi dos jums naudu.
Viņš pacēla acis uz Tanto, kas vēl aizvien stāvēja pie ugunskura:
— Arī tev, Cēlā Ērgļa dēls, mēs varam dot naudu, ja vien tu būsi prātīgs un sapratīsi, cik vājas ir tavas rokas.
Es jutu, ka visi aiztur elpu. Man likās, Tanto klups baltajam virsū. Taču viņš tikai uzkliedza:
— Diezgan!
Viņš gribēja vēl ko sacīt, taču tēvs ar spēju, dusmīgu rokas kustību viņu atturēja. Tanto bija uzdrošinājies kliegt padomē, kad virsaiši klusē! Tanto apsēdās un nodūra acis, lai neredzētu zobgalīgo smīnu Vap- nap-ao sejā. Bet tēvs uzlūkoja virsaišus un vaicāja mierīgā, šķietami gurdā balsī:
— Vai virsaiši dzirdēja, ko teica Baltā Čūska? Es, Cēlais Ērglis, gaidu, ko sacīsiet jūs.
Un tad notika briesmīgais …
Divi karavīri ar slaveniem vārdiem, virsaiši, kuru varoņdarbi bija zināmi visiem, izvilka no jostām nažus un iedūra tos zemē. Tie bija Gaudojošais Vilks un Plēsīgais Odrs.
Gaudojošais Vilks sacīja:
— Mani brāļi zina, ka es nepazīstu bailes. Un es nekad nepagriežu muguru nāvei. Vap-nap-ao vārdi ir nikna ienaidnieka vārdi. Taču Vap-nap-ao runā patiesību. Mūsu cilts ir vāja pret balto cilvēku spēku. Viņiem ir ierocis, kas met zibeņus un no kā visi iznīkst kā skudras degošā mežā. Es esmu Čikornu ģints virsaitis un gribu, lai mana ģints dzīvo, nevis mirst… Es gribu, lai manas ģints sievietes dzied kāzu dziesmas, nevis nāves dziesmas. Tāpēc es likšu savu zīmi uz Baltā tēva runājošā papīra.
Plēsīgais Ūdrs pacēla roku par zīmi, ka arī viņš grib runāt, un pateica tikai:
— Es darīšu tāpat.
Nekad vēl es nebiju zinājis, cik baigs var būt klusums. Es aizvēru acis. Pūce iekampās ar pirkstiem manā plecā, un es jutu, ka viņš dveš kā nāvīgi ievainots. Viņa vecāki piederēja pie ģints, kuras virsaitis bija Plēsīgais Ūdrs. Ko darīt? Nekā mums nebija pasaulē atlicis kā vien izmisums un kauns. Biezoknis nebija biezoknis, ezers nebija ezers. Ap brīvo ševanēzu ugunskuru sēdēja vecas sievas, pārbijušās no Vap- nap-ao balss. Es nejaudāju atvērt acis, jo baidījos, tiklīdz to darīšu, no tām līs asaras kā vājai sievietei.
Bet tad ierunājās mans tēvs. Kaut arī bija noticis kas briesmīgs, viņa balss skanēja mierīgi kā vienmēr.
— Vai jūs, Cikornu un Vikminču virsaiši, esat jebkad redzējuši zemes, kuras jums dāvā Baltais tēvs? Vai to cilvēku acis, kuri tur dzīvo, bija tās redzējušas? Atbildi, Gaudojošo Vilk!
Tas noliedzot papurināja galvu.
— Nē, Cēlais Ērgli! Esmu dzirdējis, ka tās ir tādas zemes, kur grūti sastapt briedi un lāci. Ļaudis tur pārtiek no mazu dzīvnieku gajas, un viņu rokas kļūst gļēvas. Taču es negribu, lai visa mana ģints pārvācas uz Klusējošo Karavīru alu — uz Nāves alu. Es gribu, lai mūsu vīri, sievas un bērni paliek dzīvi.
Tēvs uzmeta skatienu Rūgtajai Ogai. Tas piecēlās, pagriezās pret savu telti un padeva kādu zīmi. Bet tēvs sacīja:
— Tu gribi, lai tavas ģints vīri, sievas un bērni paliek pie dzīvības. Es turpretim gribu to ne tikai vienai
ģintij, bet visai ciltij. Taču dzīve tais zemes, kuras mums dod baltie, ir sliktāka nekā koijotiem Sāļo Klinšu zemes ielejā, kur purni viņiem apmetas ar kraupi un vēderi piekalst pie kauliem.
Tobrīd pie ugunskura sākās kaut kāda rosība un atskanēja skaļi čuksti. No Rūgtās Ogas telts divi karavīri veda drausmīgi izkāmējušu cilvēku, kuru līdz šim mūsu nometnē neviens nebija redzējis. Jādomā, tēvs bija burvim pavēlējis paslēpt to savā teltī.
Cik svešajam gadu — nebija iespējams uzminēt. Mati viņam vēl bija gluži melni, taču seja un stāvs kā vecam vīram. Acis spīdēja kā stāvoša ūdens virsa, taču skatiens bija tāds kā neredzīgs. Kājas viņam ļodzījās, un viņš trīcēja pie visām miesām kā simt gadus veca sieva. Ģērbies skrandās, viņš izskatījās kā vēja lauzta apse ar noplēstu mizu.
Pēc burvja mājiena viņš sāka runāt:
— Esmu no kri cilts, mani sauc par Garo Nazi. Pirms septiņām Lielajām Saulēm mūsu virsaitis parakstīja Baltā tēva papīru un mēs pārgājām dzīvot tur, kur pavēlēja baltie Karaliskie Jātnieki. Es tolaik biju jauns karavīrs un tikko biju ievedis sievu savā teltī. Mēs gājām bez cīņas, ticēdami balto cilvēku labsirdībai. Taču viņi nožogoja mums iedalīto zemi ar stiepli, aizliedza mums nest ieročus un medīt. Un tai zemē jau arī vieglāk būtu sastapt žurku, kas runā cilvēku valodā, nekā zvēru, kas būtu mednieka bultas vērts. Baltie deva mums ēdienu, taču no tā ēdiena bērniem izkrita zobi un viņi kļuva veci, pirms bija pieauguši. Pie mums nāca dažādi baltie cilvēki. Tie mums pavēlēja ieģērbties svētku tērpos un sēdināja mūs melnu kārbu priekšā un pēc tam rādīja mūs uz papīra. Par to deva naudu, un mūsu ļaudis to ņēma, bet ēdiena tik un tā nekad nepietika, kaut gan agrāk tā bija solīts daudz. Mēs sākām slimot ar balto kaitēm: vīrieši spļāva asinis, bet sievietes dzemdēja vārgus, slimus bērnus.
Šķita, ka visa zeme ir pieklususi un pat mēness pie debesīm apstājies savā tecējumā, lai paklausītos, ko stāsta kri cilts vīrs. Tikai divi baltie, rokām vēzīda- mies, sačukstējās savā starpā.