Sniegs šeit gulēja divām kārtām, sniega vētra, acīm redzot, līdz šejienei nebija sniegusies, jo veco sniegu klāja tikko samanāma svaiga, pūkaina kārtiņa. Tā ļāva uz veca, sasaluša sniega bez grūtībām saskatīt lača ķepu pēdas, laikam jau vakarējās.
— Es viņu neatstāšu, — Tanto pačukstēja, — kaut arī mums tādēļ nāktos apmesties biezoknī.
Es pamāju ar galvu, ka esmu ar viņu vienis prātis. Šoreiz mums vajadzēja atgriezties ar lāča ādu.
Sekodami pēdām, mēs devāmies gar upi uz augšu lieliem puslokiem, raudzīdami turēties aizvēja pusē. Tas bija grūti, jo dažās vietās zem nule uzsnigušā sniega nekā nevarēja saskatīt. Par laimi, citās vietās kej-vej-kejens bija nopūtis pēdējo pūku no lāča pēdām.
Ap dienasvidu atradām otru slepeno noliktavu, acīm redzami vēlāka gājuma. Tā bija ļoti laba zīme. Tātad mēs ejam pareizā virzienā. Tas arī nozīmēja, ka lācis siro upes tuvumā un meklējams tur, kur ir visvairāk zivju.
Beidzot mēs uzgājām kaut ko ļoti svarīgu, un Tanto pat nosarka aiz prieka, gluži kā jauna meitene, — mēs uzgājām zem vecas priedes stumbra lāča nakts midzeni un svaigas, jau šodienējas pēdas, kuras joprojām veda augšup gar upi.
No šā brīža mēs virzījāmies aizvien lēnāk. Mūsu acis, oža un dzirde bija tālu mums priekšā. Tanto jau gatavojās cīņai. Viņš novilka jaku, pakāra plecā maisiņu ar sāli, paņēma rokā tomahauku. Es sekoju viņam ar bultu uz stopa stiegras.
Dzirde mūs brīdināja, iekām varēja padot ziņu skatiens. Mēs izdzirdējām plunkšķēšanu, skaļu sēkšanu un tad no augstā, kraujā upes krasta ieraudzījām, kā lācis — mokve ķer zivis.
Liels, melns mokve stāvēja seklē, kur viņš bija iedzi
nis zivju bariņu. Ik pa brīdim noplunkšķēja ūdens zem lāča ķepas cirtiena un jauns loms izlidoja uz krasta, kur jau gulēja krietna kaudze zivju.
Mokve stāvēja ar muguru pret mums un smagi tusnīja. Viņš nejuta mūsu tuvošanos. Sirds man dauzījās ne tikvien cerībā, bet arī aiz bailēm. Es sapratu, ka Tanto negrib vilkt medības garumā vai gaidīt lāci, jo diena jau dzisa. Viņš bija nolēmis cīnīties šeit. Bet vieta bija diezgan bīstama. Ja mums nāktos bēgt, tad abiem ceļš būtu tikai viens — šaura krastmalas sēre, turklāt pa piekalni lejup. Tādā gadījumā bēgšana varēja beigties tikai ar nāvi.
Tanto lika man paiet cik iespējams tālu atpakaļ. Taču es viņu neklausīju. Es zināju, ka mana bulta patlaban var viņam noderēt vairāk nekā jebkad.
Lācis aizvien vēl mūs nedzirdēja.
Pēdīgi Tanto, uzvilcis stopu, uzsauca:
— Mokve, mans brāli, atskaties!
Lācis gausi, it kā neticēdams savām ausīm, pagriezās pret mums. Tad nosvelpa Tanto bulta un ieurbās lielajam zvēram acī. Pa biezokni aizskanēja apdullinošs rēciens. Mana bulta trāpīja pavērtajā rīklē. Lācis drāzās taisni mums virsū. Mēs atlēcām sāņus katrs uz savu pusi, un viņš vienu mirkli saminstinājās, izraudzīdamies pretinieku. Viņš izvēlējās lielāko, Tanto, kas vēcināja jaku. Lācis saslējās pakaļkājās, un šai brīdī brālis iesvieda viņam acīs riekšavu sāls un uzmeta uz galvas ādas jaku.
Ar šo brīdi mokve bija cīņu zaudējis. Viņš nekā neredzēja, un arī oža viņam nekā nevarēja palīdzēt, jo uz galvas bija Tanto jaka, piesātināta ar sīvu cilvēka
smaku, bet dzirde lācim nav diez cik smalka. Lai viņu piemānītu, es iesaucos:
— Esmu šeit, mokve!
Zvērs pagriezās uz manu saucienu, un tad Tanto pieskrēja no otras puses un iegrūda viņam šķēpu sānos, otros sānos ieurbās mana nākamā bulta. Mokve uzreiz izbijies žēli ierēcās, sabruka uz priekškājām un sāka klanīt galvu. Tās bija cīņas beigas. Tanto pēdējo reizi pacēla tomahauku un deva lācim negantu triecienu pa noliekto galvu. Lācis lūkoja pacelties pakaļkājās un nogāzās gar zemi.
— Piedod, brāl mokve, — sacīja Tanto, — bet man vajadzēja dabūt tavu ādu, lai es varētu ievest savā teltī pašu daiļāko no ševanēzu meitenēm.
Mokve klusēja. Kej-vej-kejens nesa jauna sniega smaržu. Vajadzēja bez kavēšanās atgriezties nometnē.
Gaļu mēs līdzi neņēmām, jo, kad beidzām dīrāt lāci, no austrumiem jau nāca virsū vakara krēsla. Āda bija liela un smaga, taču mūs spārnoja prieks, un mēs atsteidzāmies nometnē, iekām vēl visas teltis bija iemigušas, atsteidzāmies reizē ar jauno sniegu.
Vējš bija mazliet pierimis. No nakts dzīlēm sijājās baltu zvaigznīšu virpuļi un mīksti klājās pār zemi, apslāpēdami mūsu soļus. Tinglitas tēva teltī vēl liesmoja ugunskurs un bija dzirdama augsta meitenes balss. Mēs apstājāmies. Dziedāja Tinglita:
Tu pats esi tālu, karotāj mans, Bet atstāji man savu sirdi. Man vakarvējš atnesīs ziņu, Kā klājas tev dziļajā mežā. Es gribētu žiglajiem putniem Uzticēt savu mīlu, Uz spārniem lai tevim to aiznes.
Tak baidos, ka Jaunais Ka-peboan-ka Nosaldēs putnu un sirdi, Manu sirdi un manu mīlu. Nāc atpakaļ drīzāk, karotāj mans!
Tanto saslējās un pacēla augstu izstieptajās rokās ceturto lāča ādu.
— Tinglit! — viņš iesaucās. — Tinglit!…
Vakar vakarā bija dzīres mana brāļa teltī un pirmo reizi viesus aprūpēja viņa sieva, viņa nākamo dēlu māte Tinglita — Bērza Lapiņa.
Un šorīt mums negribējās iet uz mežu. Rīts bija laisks, jo dzīres vakar bija lielas un bagātīgas.
Līdz pašam dienasvidum mēs ar Pūci pinām režģus sniega slēpēm. Mums pie kājām gulēja Tauga. Savā jaunajā ziemas kažokā viņš izskatījās pēc rudā vilka. Tikai no acīm varēja redzēt, ka tas ir suns — draugs.
Pēcpusdienā mēs devāmies uz mežu iemēģināt jaunās slēpes. Tās bija izdevušās varenas: pat pār vislielākajām kupenām nesa mūs aši un viegli. Tauga negribīgi vilkās mums nopakaļ. Viņš ātri atskārta, ka mēs tīšuprāt izraugāmies visaugstākās kupenas, pār kurām viņš ar mokām jaudāja pārkūņoties, un tāpēc drīz vien sameklēja pats sev stidziņu un pazuda biezoknī.