Mēs gājām gausi un klusēdami. Runāt negribējās, arī domāt ne. Mēs klīdām bez mērķa un bez ceļa. Vispirms uz austrumiem, tad gar neliela strauta gultni nogriezāmies uz dienvidiem. Visjaunākie puikas te bieži mēdza izlikt cilpas. Kaut kur meža dziļumā iespiedzās trusītis, un pēc brītiņa suņa rūkšana mums paskaidroja, ka trusītis kritis par upuri Taugam. Es uzsaucu
sunim, taču viņš ncatskrēja tūliņ. Laikam jau viņam ne ar vienu negribējās dalīties laupījumā, jo viņš ieradās, rīdams pēdējo kumosu. Kaut arī viņam viss purns bija ar truša asinīm, viņš skatījās tik nevainīgi, it kā vismaz divas dienas nebūtu it nekā turējis zobos un, protams, jau nu kādu gadu nebūtu saticis biezoknī nevienu trusīti.
Tagad nu viņš tecēja mums nopakaļ. Mēs pagriezā- mies uz nometnes pusi, rāmā garā pārspriezdami, ka nebūtu par kaiti, ja katru dienu notiktu kādas kāzu dzīres un katru dienu varētu pamieloties ar lāča šķiņķi, ar ceptām brieža ribām, kūpinātu lasi, uz iesma ceptām līdakām un ar zeltainu medu.
Mēs pārrunājām, ka arī paši kādreiz vedīsim savās teltīs jaunas meitenes. Es sacīju, ka manai skvau — sievai būs tikpat lielas un melnas acis ar skaidrām dzirkstelītēm dzīlēs kā Tinglitai. Bet Pūce teica, ka viņa sieva būšot tikpat jautra kā mana māsa Tinageta. Viņš pat ieminējās, ja Tinageta būtu jaunāka un viņš vecāks, tad tūliņ uz vietas ietu pie mana tēva un aiz-
nestu desmit lāčādas, lai varētu ņemt Tinagetu savā telti. Es iebildu, ka viņam tad būtu jāprasa atļauja arī man un jālūdz, lai es palīdzu tās lāčādas sagādāt, jo citādi pats pirmais lācis neatdotu vis Pūcei savu ādu, bet aiznestu uz savu midzeni viņējo.
Pūce nekā neatbildēja. Tad uzreiz, ne vārda neteicis, iegrūda mani uz galvas kupenā. To nu es viņam tā neatstāju. Vēl mirklis, un mēs abi jau kumurojām pa sniegu. Drīz viens, drīz otrs guvām virsroku, padoties neviens negribējām. Draudzība paliek draudzība, bet es jutu, ka man uzpampst acs un Pūcei no deguna tek asinis un krāso sniegu sarkanu.
Un tad piepeši mēs abi trūkāmies kājās. Mēs izdzirdējām, ka Tauga, kas tikko bija ieskrējis biezoknī, iegaudojās kā vilks. Kas noticis? Tā suņi parasti gaudo pie miruša cilvēka. Mēs skrējām uz to pusi.
Strauta malā kņūpus gulēja ļoti izģindis indiānis ar īsi apgrieztiem matiem, nodriskātā apģērbā.- Mēs viņu apgriezām augšpēdu. Šā cilvēka asiņainā seja šķita mums pazīstama.
— Nolauztais Nazis! — Pūce iekliedzās.
Jā gan, tas bija Nolauztais Nazis, karavīrs, kuru baltie bija sagūstījuši Klusējošo Klinšu kanjonā. Tas bija viņš, par kuru Vap-nap-ao tika apgalvojis, ka tas it kā bijis ar mieru iet rezervācijā.
Viņa kājas un rokas bija vienās brūcēs. Visa miesa no ienas vietas klāta zilumiem, skrambām un pušumiem.
Mēs salauzām zarus un noguldījām uz tiem ievainoto. Tad Pūce joza uz nometni pēc palīdzības, un es paliku pie karavīra.
Diena dzisa, no austrumiem atkal nāca virsū tumsa.
Taču, jādomā, daudz briesmīgāka tumsa mums māksies virsū no dienvidiem, no balto apmetnes puses. Es raudzījos izmocītajā Nolauztā Naža sejā. Kādas vēstis gan viņš atnesis savai ciltij?
Un tad es iegriezu sev kreisajā rokā, lai daži asins pilieni nokrīt sniegā, kas klāj brīvo ševanēzu zemi, — lai es slēdzu derību ar to ikkuram gadalaikam: sala laikam un tveices laikam, ziemeļvēju laikam un dienvidvēju laikam — uz visu mūžu, līdz galam.
Nav zeme tik pārlieku plaša,
Nedz ceļi tik smagi un grūti,
Ka atriebe mana
Nespētu panākt
Naidnieku manu Vap-nap-ao!
XIII
Kopš tā laika, kad Nolauztais Nazis bija nokļuvis gūstā, viņa ģimene — māte, sieva un divi mazie dēli — dzīvoja Tanu ģints nometnē. Viņa sieva bija no šās ģints, un viņas brāļi uzņēmušies rūpes par māsu. Kad ievainoto atveda uz mūsu nometni, tēvs aizsūtīja ziņnesi pie Taniem ar priecīgo vēsti, bet Nolauzto Nazi Ovasess paņēma savā teltī.
Pirmajās dienās nevienam neļāva ar slimnieku tikties. Ovasess aizliedza ieiet savā teltī pat pieredzējušiem karavīriem, jo Nolauztais Nazis bija smagi slims un viņu ārstēja Rūgtā Oga.
Piektajā dienā ieradās slimnieka ģimene. Sievietes uzslēja telti ar viņa totēma zīmēm, bet, kaut arī dēls un vīrs bija pārnācis no bezgala tāla ceļa, viņas bija noskumušas. Nolauztais Nazis taču atgriezās no gūsta. Viņu apsveica un uzņēma tā, it kā viņš būtu atgriezies no kaujas, ar kādu karavīram ir tiesības lepoties. Taču viņš pats domāja savādāk un visu notikušo vērtēja citādi.
Es biju viens no zēniem, kurus Ovasess sūtīja palīgā pārnest slimnieku uz telti, ko bija uzcēlušas Nolauztā Naža sieva un māte. Tā man iznāca redzēt viņa satikšanos ar ģimeni. Man likās, ka tas būs liela un klusa prieka brīdis. Nolauztais Nazis jau sāka atlabt, viņš jau varēja paiet.
Kad mana tēva, Ovasesa un Rūgtās Ogas klātbūtnē mēs ienesām slimnieku viņa teltī, Nolauztā Naža sievai acīs iemirdzējās prieka asaras un māte metās viņam klāt, čukstēdama kaut ko nesaprotamu. Taču Nolauztais Nazis novērsās no viņām.
— Manai sievai, — viņš sacīja, — vajag nogriezt matus par sēru zīmi, Nolauztais Nazis ir miris. Es dzīvošu šai teltī kopā ar jums, taču māte lai nepiemin, ka savā laikā ir laidusi pasaulē dēlu, un sieva lai dzied Bēdu dziesmu.
Viņa vārdi pārsteidza pat manu tēvu, un arī Ova- sesu sagrāba šausmas. Nolauztā Naža sieva sāka raudāt, taču mans tēvs ar spēju rokas mājienu viņu apklusināja:
— Mūsu brālis spriež aplam. Mēs viņu apsveicām kā daždien karavīru. Viņš nokļuva gūstā, tačii tas nenotika aiz gļēvuma vai vājuma, kas nav vīra cienīgs. Mēs viņu pazīstam ilgus gadus. Mēs tevi pazinām, kad tu vēl biji mazs uti, un tagad es tev apgalvoju, ka tu neesi zaudējis savu vārdu un ikviens to atkārto kā drosmīga karavīra vārdu.