Jūs, protams, mani sapratīsiet. Es ne vien sapņoju, bet taisni ar nepacietību gaidīju to brīdi, kad pie mūsu tipi ieejas atskanēs karavīru dziesma, tamburīnu skaņas un bruņurupuču čaulu klaksti.
Tomēr, kad es izdzirdēju Nepemusa soļus pie tipi ieejas, mani pārņēma bailes. Es zināju, ka šķiros no mātes, ka ilgus gadus neredzēšu viņas acis, nedzirdēšu viņas balsi. Es neskatījos uz viņas pusi, lai nesāktu raudāt kā mana māsa Tinageta — Smuidrais Bērzs.
Kad zvērāda pie ieejas pašķīrās un manā priekšā nostājās Nepemusa milzu augums, es aizmirsu visus savus sapņus par Jauno Vilku nometni un par karavīra gaitām. Es gribēju mesties pie mātes un viņas skavās paglābties no bargās, nepazīstamās pasaules sūtņa.
Taču Nepernuss neļāva man laika ne raudām, ne izmisumam. Viņš satvēra mani aiz rokas, un es atrados starp viņu un burvi, atrauts no mātes.
Tā es spēru pirmos soļus uz jaunu dzīvi pa nomīdītu, salā šņirkstošu sniegu. Acu priekšā zibēja vilku un lāču skalpu saišķi, brieža nagu klabekļi, kas karājās pie Rūgtās Ogas rokām. Es stāvēju ar seju pret sauli, un mani līdz pašai sirdij pārņēma saltas trīsas.
Bet tad es piepeši aizmirsu savas bailes, ne prātā vairs nenāca domas par asarām, šķiroties no mātes. Es taču biju nostājies uz jauna ceļa un negriezīšos no tā atpakaļ.
Nepernuss parādīja telti, kurā man vajadzēja gaidīt brīdi, kad mēs dosimies tālajā gaitā. Jauno Vilku nometne taču atradās tālu no mūsu mītnēm.
Es biju teltī viens. Es neraudāju. Taču es labi atceros tās vientulīgās stundas, kad manā sirdī bailes mijās ar drosmi, bažas ar cerību, skumjas ar prieku.
Tāpat es labi atceros Atvadu dziesmu, ko dziedāja Baltais Mākonītis, mana māte, pirms Nepernuss ienāca mūsu teltī.
Ai uti, manas dvēseles dvēsele!
Nu aizej tu tālā ceļā,
Lai mani aizmirstu.
Tak atceries, uti,
Ar spēku un gudrību
Tu iegūsi vārdu un mantosi cieņu.
Esi jel stiprs un drosmīgs,
Un tavus soļus lai vada
Pats Lielais gars.
Ai uti, tu dala no manas miesas!
Nu aizej tu tālā ceļā,
Lai mani aizmirstu …
— Ir laiks, uti.
Nepemusa balss uzmodināja mani no dziļa miega.
Tuvojās rītausma. Nometne klusēja. Mēs neposāmies ilgi. Dažos acumirkļos sakārtojām sniega slēpes, uzsviedām uz pleciem ādas apmetņus. Un … tas ir viss.
Atstājot mītni, es vēlreiz pametu skatienu uz vecāku tipi. Gar zvērādu pie ieejas paraudzījās divas galvas. Es pacēlu roku par zīmi, ka atvados …
Mēs iegājām biezoknī. Nepernuss pa priekšu, es aiz viņa.
Piesnigušajā mežā valdīja dziļš klusums. No paegļa apakšas izšāvās vaposs — trusis, balts, pūkains kamol- tiņš, un nozuda biezos brikšņos. Es neskatījos atpakaļ. Ceļš nebija vieglais, kaut gan Nepernuss iesliedēja pēdas, paturēdams prātā, ka viņam nopakaļ nenāk karavīrs.
Pagāja stunda. Sniegs, kas sākumā tikai viegli sijājās, nu jau nāca bieziem vāliem un ķepēja acīs. Kad beidzot uzausa gaisma, man sāka likties, ka mēs ejam pa staignu purvu, nevis pa sniegu. Kājas kļūst aizvien smagākas, aizvien stīvāk lokās ceļgalos. Ar katru soli es it kā kļūstu vecāks un drīz būšu īsts vecis, kura kājas ir smagas kā klinšu bluķi. Taču es klusēju. Man jāiztur. Es nelūgšu Nepemusam, lai ļauj atpūsties.
Plaša klajuma malā mans lielais draugs apstājas un uzlūko mani. Es nevaru noslēpt smago elpu. Nepernuss tikko manāmi pasmaida un saka:
— Tālāk uti ceļos uz Nepemusa muguras.
— Maj-oo. Labi, — es uzelpoju.
Es droši vien biju aizmidzis uz Nepemusa platās muguras. Kad atvēru acis, bija jau pāri dienasvidum. Vairs nesniga. Mēs bijām nonākuši pie liela nuke- vapa — kriju būdas, kas saslieta karavīriem medību reizēm. Soļu iztraucēts, no būdas izskrēja sekusju — sermulis.
Nepernuss noliek mani zemē un ņemas kurt uguni. Kad viņš sāk lasīt zarus, es jau zinu, ka mēs šeit paliksim pa nakti. Nepernuss sakur būdas vidū lielu ugunskuru. Kaut gan es vēl esmu tikai uti, man ir zināms, ka Sniega un Sala mēnesi biezokni vienmēr tā jārīkojas. Kas to aizmirst, tas beidz dzīvot.
Pa to laiku es būdā piekopju, izklāju to ar mīkstiem paegļu zariņiem. Nepernuss piesien pie tuvākās priedes tauku kripatu. Tā ir barība zīlītēm, mūsu draugiem, — tās visu laiku pavada mūs ceļā caur biezokni. Tad viņš aizkūpina kaļuti — pīpīti un apsēstas pie ugunskura. Es dzirdu, kā tālumā ar dobju atbalsi starp kokiem maldās vientuļa vilka medību kauciens.
Es jūtos ļoti noguris, kaut gan ceļa lielāko daļu esmu pavadījis Nepemusa mugurā. Ar pūlēm novelku mokasīnus, uzmetu uz pleciem vilka ādu un apsēstos blakus karavīram. Est man diez kā negribas, tomēr uzduru uz bultas gaļas gabaliņu un sāku to cept virs ugunskura liesmas. Es sēžu Nepemusam līdzās un raugos ugunī. Tā ir tikpat sarkana un zeltaina kā tā, kas mani sildīja vecāku teltī, tikai to uguni parasti kūra māte.
Augstu šaujas liesma un spoži apgaismo Nepemusa seju ar divām dziļām rētām. Tās mantotas cīņā ar pelēko lāci, kura āda karājas karavīra teltī. Vai es kādreiz varēšu uzveikt liela lāča spēku un niknumu? Vai varēšu kādreiz kļūt par karavīru ar tik slavenu vārdu kā Nepernuss? Nekā cita pasaulē man šobrīd tik ļoti negribas. Kā lai to sasniedz? Atvadu dziesma saka: «… ar spēku un gudrību …»
Reizē ar dziesmas vārdiem es atceros mātes balsi. Man atkal uznāk skumjas, kaut gan es pašlaik sapņoju par to, kā kļūt par karavīru un pakārt savā teltī ne vienu pelēkā lāča ādu vien.
Atvadu dziesma ir skaista, tomēr ne visi tās vārdi ir patiesi. Patiesība ir, ka es «aizeju tālā ceā», taču es neaizmirsīšu viņu, Balto Mākonīti. Es viņu atcerēšos vienmēr, kaut arī, sākot ar šodienu, man jau pašam jāmeklē sev vieta pie ugunskura, jāaizsargājas no nakts saltuma …