Nolauztais Nazis klusēja. Tad ierunājās Ovasess:
— Es tev mācīju pirmos soļus uz karavīra un mednieka takas. Kad tu biji kļuvis tik spēcīgs, ka ar vienas rokas pirkstiem varēji lauzt pušu dzelzs nažus, es pats devu tev vārdu. Tagad es uzņēmu tevi savā teltī kā brāli, nevis kā gļēvulīgu gūstekni. Man Nolauztais Nazis nav miris.
Slimnieks klausījās šais vārdos aizvērtām acīm, viņa seja bija kā sastingusi. Tikai sieviešu acīs iekvēlojās prieks un jauna cerība. Visi tagad raudzījās uz Rūgto Ogu. Ko teiks viņš?
Burvis tomēr vilcinājās. Slimais, acīm redzot, saprata, ka no viņa gaida citus, vēl neteiktus vārdus. Nolauztā Naža balss skanēja dobji aiz sāpēm, ko viņš nespēja noslēpt:
— Var jau būt, ka Nolauztais Nazis nav miris. Tomēr es gribētu, mans tēvs Ovases, labāk lai tava bulta būtu ieurbusies manā sirdī, nekā baltie sasējuši manas rokas un pielikuši runājošajam papīram manu totēma zīmi.
— Nolauztais Nazis nav miris. Viņš ir dzīvs, un viņš ir karavīrs! — Ovasess skarbi atkārtoja.
— Tātad tie bija baltie, kas pielika runājošajam papīram Nolauztā Naža zīmi? — Rūgtā Oga jautāja.
— Jā.
Rūgtā Oga uzlika roku slimajam uz pleca.
— Sai teltī sievietes nedziedās dziesmas pie mirušā. Apsveiciet savu vīru un dēlu, — viņš pievērsās sievietēm, — pēc divām dienām viņu apsveiks cilts vecajo padome, kur karavīrs Nolauztais Nazis pastāstīs, kādus ceļus viņš izstaigājis, iekām atgriezās pie mums.
Es izgāju no telts pēdējais. Nolauztā Naža sieva stāvēja pie viņa uz ceļiem, un viņš spieda pie krūtīm abus mazos dēlus un smaidīja, smaidīja varbūt pirmo reizi kopš kaujas Klusējošo Klinšu kanjonā.
Un te nu ir Nolauztā Naža stāsts vecajo padomē. Ovasess atjāva to klausīties arī zēniem, kas jau bija dabūjuši vārdu.
— Es gāju nopakaļ Vap-nap-ao zirgam no Klusējošo Klinšu kanjona uz dienvidiem pusi no mēness griežu laika. Vap-nap-ao klusēja, bet citi baltie sodījās par mūsu cilts pārdrošību. Savus mirušos viņi iekasīja zemē, kā šakālis iekasa alā maitu, un turpināja ceļu uz dienvidiem. Viņi mani aizveda savā nometnē, kur visas tipi bija no akmens, un to tur ir desmitkārt desmit — tik, cik telšu visām mūsu ģintīm kopā. Mani veda nopakaļ zirgam kā plēsīgu zvēru, bet baltie klaigāja un smējās.
Es redzēju viņu sievietes un bērnus, redzēju visu, ko nekad nebija redzējušas mūsu acis un ko es nekad vairs negribu redzēt. Baltajiem kalpo ļaunie gari. Tie velk ratus bez zirgiem, runā cilvēka balsī bez cilvēka. Briesmīgs ir balto spēks, ciets kā akmens tipi sienas, liels kā visa mūsu zeme.
Mani ieveda lielā akmens tipi ar aizvērtiem logiem, ar augstu sienu visapkārt. Visas durvis bija aizslēgtas, un neviens nevarēja tur iet iekšā, nedz nākt ārā bez balto atļaujas. Mani tur turēja bez pārtraukuma daudzas dienas un naktis, un es neviena neredzēju, izņemot vienu balto cilvēku, kas slēdza durvis ciet un vaļā un nesa ēdienu. Biezas, tumšas pikas, līdzīgas māliem, viņš sauca par maizi.
Es vēlējos mirt. Taču nebija pat nekā, ar ko sev padarīt galu. Par laimi, labie biezokņa gari mani neaizmirsa. Viņi nāca katru nakti un nesa līdzi biezokņa balsis, jūsu balsis. Es dzirdēju vilku gaudošanu un ragu krakstēšanu, briežiem cīnoties. Es redzēju daudz daudz dūmu no mūsu tipi un dzirdēju bungu rīboņu pie Lielā Ugunskura. Es gāju pa aļņu pēdām, un zem kājām man čaukstēja lapas un zari. Un vakarā es dejoju pie ugunskuriem kopā ar jums. Tad es pamodos…
Caurumi akmens tipi sienās bija aiztaisīti ar dzelzs režģiem, taču es zināju, ka pagājis laiks, kas līdzinās vieniem mēness griežiem, kad baltie atsūtīja pie manis divus kri cilts vīrus, kuri jau sensenis dzīvoja balto rezervācijā. No tā laika viņi nāca pie manis diendienā. Viņi raudzīja mani pierunāt, lai eju dzīvot pie viņiem. To uzzinājis, es ar viņiem vairs nerunāju. Viņi rādīja man savus ieročus, kas bija tādi paši kā baltajiem, un kūdīja mani nākt pie cilts un pierunāt virsaišus, lai ved cilti rezervācijā. Es reiz iejautājos, kālab viņi nāk, es taču ar viņiem nerunāju, — viņi atbildēja, ka nākšot arī turpmāk, jo par to saņemot naudu, bet es tik un tā darīšot visu, ko baltie iegribēšot, tāpēc ka baltie cilvēki esot stiprāki nekā Lielais gars Gitči-Manitu, un neviens nespējot tiem pretoties. Es atteicu, ka neklausīšu ne viņus, nedz baltos cilvēkus. Viņi sāka smieties par mani un sacīja, ka es runājot kā mazs uti, kas pats nezina, ko saka.
Viņi atnesa līdzi ugunsūdeni, kas dedzina rīkli. Jūs visi zināt, ko ugunsūdens dara ar cilvēkiem, kad tā gars paņem cilvēku savā varā. Viņa domas kļūst neprātīgas kā traki vilki un rokas vārgas kā vecam vīram. Tāpēc es to ūdeni neņēmu, bet, kad viņi ar varu gribēja mani piespiest to izdzert, es abus piekāvu tā, ka viņi kliedza un brēca kā mazi uti.
Tad atnāca baltie sargi un mani sita, un viņu priekšnieks atņēma man manu totēma zīmi un apkaunoja to, pats savām rokām pielikdams pie runājošā papīra.
Viņš sacīja, ka es esot bezkaunīgs, bet gan viņš mani salauzīšot kā sausu stiebriņu, un piebilda: «Liela ir balto labsirdība.» Par to, ka es cīnījies pret viņiem, viņi būtu varējuši mani nogalināt, bet nedarīšot to, tikai ar dzelzu pinekļiem ap rokām aizsūtīšot uz re- zervāciju, un tur es dzīvošot. Viņš vēl stāstīja, ka Vap- nap-ao esot apsolīta liela balva un drīz tas visu ševa- nēzu cilti atvedīšot uz rezervāciju, un es atkal būšot starp savējiem.
Es sapratu, ka te nepalīdzēs ne karavīra spēks, ne drošsirdība, ne atklāta cīņa. Es biju viens pret lielu spēku un tikai ar viltu varēju tikt ārā no akmens tipi sienām un atbrīvot savas rokas no dzelzs pinekļiem. Es zvērēju atriebties tiem, kas mani sita, es visu labi apdomāju. Divas dienas nerunāju ne vārda, neņēmu pretim ne ūdeni, ne ēdamo, bet trešajā dienā lūdzu pasaukt balto priekšnieku. Es viņam teicu, ka esmu ar mieru iet rezervācijā, aplūkot .visu savām acīm un tad atgriezties pie cilts un atvest līdzi visus.