Jājot pār upi, noslīka viens zirgs. Otrā dienā uznāca sniegputenis, un naktī, kad es nevarēju sakurt uguni, vilki nokoda otru zirgu.
Es biju briesmīgi piekusis, trūka ēdamā, un iešana pa sniegu bija grūta. Pa naktīm vilki salasījās zem kokiem, kuros es slēpos. Ieroča man nebija, un es aizvien vairāk zaudēju spēkus.
Drīz izbeidzās vilku nokostā zirga gaja. Ļaunie gari nogrieza mani no pareizā ceļa, ieveda muklājos, uzsūtīja bailes un mocības.
Taču labie gari bija par mani nomodā, pasargāja no Karaliskajiem Jātniekiem un vadīja manus soļus uz nometnes pusi.
Divu dienu gājiena attālumā no nometnes es redzēju Karaliskās Jātnieku nodaļas ļaudis jājam caur biezokni, taču kej-vej-kejens aizvilka manas pēdas ar sniegu, tā ka pat viņu suņi mani neatrada. Bet tad ļaunie gari vēlreiz aizšķērsoja man ceļu pie jums: uzsūtīja man izsalkušu lūsi. Par laimi, lūsis bija jauns un tikai saskrāpēja man krūtis un rokas.
Man vajadzēja nokļūt pie jums, un labais Manitu vēlreiz deva manām rokām spēku, un es nožņaudzu lūsi. Un, kad vairs nejaudāju paiet un domāju, ka nekad jūs neredzēšu, viņš atsūtīja man divus zēnus. Tie atveda mani pie manas cilts.
Divas nākamās dienas tamburīni no jauna sauca kopā ģintis uz galveno nometni. Uz dienvidiem tika izsūtīta jaunu karavīru patruļa, un vecajo padome apspriedās dienām un naktīm, pa kādiem ceļiem ciltij jāaiziet, lai Vap-nap-ao neatrastu tās pēdas. Karavīri
dienas un naktis pavadīja biezoknī, kaut gan sniegs jau bija dziļš un viņi parasti pārnāca tukšām rokām. Tomēr tēvs pavēlēja medības turpināt, jo pārtikas_aizgāds ziemai bija visai niecīgs. Šogad taču mēs bijām zaudējuši gandrīz mēnesi no lielā medību laika, bēgdami no Vap- nap-ao. Tāpēc arī turpinājās garās apspriedes tēva teltī: vajadzēja izlemt tā, lai nekas nedraudētu ne cilts brīvībai, ne dzīvībai.
Ja mēs ietu uz ziemeļiem pa briežu un aļņu pēdām, Karaliskie Jātnieki varētu mūs ielenkt līdzenumos un vai nu iznīcināt visus karavīrus, vai arī piespiest cilti padoties.
Briesmas nedraudēja vienīgi Sāļo Klinšu zemē. Ieeju šai ielejā mūsu karavīri varētu nosargāt pret vislielāko spēku. Taču mums bija pārāk maz ēdamā. Un Sāļo Klinšu zemē ziemas laikā pat vislabākajam medniekam neizdotos nomedīt kaut vai mazu trusīti.
Ēdamā mums pietiks — tā domāja tēvs — labi ja trim mēnešiem un arī tikai tad, ja mēs dzīvosim gandrīz pusbadā.
Bet kas notiks, ja ziema ievilksies garumā? Šogad meža zosis agri aizlidoja uz dienvidiem …
Cēl ais Ērglis, ševanezu virsaitis, bilda tā:
— Brīvo ševanēzu cilts ies uz Sāļo Klinšu ieleju. Tā būs pati grūtākā ziema no visām ziemām, ko esam pārdzīvojuši. Ja Manitu gribēs, neviens no mums neredzēs nākamo pavasari un neviens neatgriezīsies pie ševanēzu ezera. Taču mēs apstāsimies pie Klusējošo Karavīru alas, tur, kur dus mūsu tēvi un kurp atnāk viņu gari no Mūžīgā Miera valstības. Varbūt viņi ar lūgšanām pie- dabūs Gitči-Manitu, lai viņš mums palīdz un pavasarī atved mūs atpakaļ uz medību takām. Tā nolēma vecajo padome, un es pasludinu tās lēmumu visiem maniem brāļiem.
Kad pēc divām dienām mēs iegājām Saļo Klinšu ielejā, no stingajām debesīm sijājās sniegs un zem kājām sprakstēja pirmais stiprais sals.
Trauciet šurpu, melnie kraukļi,
Pušu plēsiet manas miesas.
Nakts man acis cieti slēdza.
Trauciet šurpu, melnie kraukji!
Aizvien gausāk sirds man sitas,
Asinis jau stingst man dzīslās,
Un ar kājām es jau skaru
Aizmigušo senču taku.
XIV
Visu laiku sniga. Ap teltīm saauga lielas kupenas. Cauri tām vajadzēja rakt celiņus un pat tuneļus. Pāris dienu atmetās silts, snigt pārstāja, bet tad atsāka no jauna — sniegs bira un bira augām garām naktīm un īsām dienām.
Šķita, ka esam atnākuši nevis Sāļo Klinšu ielejā, bet Mūžīgā Miera valstībā, tik salts, sniegots klusums te valdīja, tik dziļa klusēšana.
Dienu un nakti karavīri sargāja ieeju Sāļo Klinšu ielejā. Mūsu vistālākie posteņi bija Brāzmainās Straumes kanjonā. No turienes karavīri atgriezās pārsaluši un nerunīgi. Viņiem bija aizliegts kurināt uguni ilgajās, saltajās sardzes stundās.
Citas mednieku un karavīru grupas diendienā devās uz visām ielejas malām un uz kalnu piegāzēm, lai pavairotu mūsu pārtikas krājumus. Taču viņu pūles bija veltīgas, jo Sāļo Klinšu ielejā, it īpaši ziemā, jebkuras medības lemtas neveiksmei.
Mēs, Jaunie Vilki, meklējām trušu alas. Mēs nebijām tik smagi kā pieaugušie vīri un viegli varējām tikt pāri sadzītajām kupenām. Ovasess mūs brīdināja no sniega lavīnām kalnu piegāzēs, taču par tām mēs nebēdājām. Tomēr ne mūsu neatlaidība, ne mūsu drosme, ne mūsu meklējumi, kas turpinājās augām dienām, nepalīdzēja mums iegūt kāroto medījumu. Alas bija zem sniega. Pēdas nevarēja sadzīt pat Taugas smalkā oža. Tikai reiz mums izdevās nokļūt uz mazā zvēriņa pēdām, un tā nu pēc trīs nedēļu ilgām medībām mēs atnesām nometnē izkāmējušu trusīti ar baltu kažociņu un melniem ausu galiņiem. Triju nedēļu laikā viens vienīgs mazs trusītis.
Nevienam negribējās ne draiskoties, ne skraidīt, ne smieties. Pat mēs, Jaunie Vilki, bijām nopietni un nerunīgi kvernējām sniega aizputinātajās teltīs, arī jaunās meitenes nedziedāja. Un nebija nekāds brīnums. Ir grūti dziedāt un priecāties ielejā, kur mūsu ciltij lemts pavadīt garus ziemas mēnešus ar pārlieku trūcīgiem pārtikas krājumiem, ielejā, kur astoņi Jaunie Vilki triju nedēļu laikā ar mokām bija nomedījuši vienu trusīti, trusīti, ko dēvēja par «gahoan go», proti, «to, kas baro bada laikā».