Bads jau bija klāt. Tas vēl nebija tas lielais bads, kas atņem spēku vīra rokām un aizkaltē pienu mātēm, kuras zīda bērniņus. Mēs pat nebijām vēl nokāvuši nevienu zirgu. Taču vecajo padome atļāva ēst tikai vienu reizi dienā un rūpīgi sadalīja ēdamo. No badošanās visu laiku kuņģī dedzināja, pa naktīm sapņos rādījās Baltā Ūdra ezera treknās līdakas, jauna brieža aknas, lāča šķiņķis . . .
Pirmā mēneša beigās kej-vej-kejens atkal atnesa negantu sniegputeni. Tas plosījās četras dienas un četras naktis. Uz daudzām tipi nācās par jaunu rakt tuneļus. Vairākas teltis sabruka zem sniega smaguma, un viena ģimene gandrīz dabūja galu. Kad sniegputenis norima, daudzas teltis pārnesa uz citu vietu, jo tās atradās pārāk tuvu lielajai piegāzei, pār kuru pārkāries sniegs draudēja nogāzties.
Mēs vēl neredzējām ne sauli, ne mēnesi, jo debesis visu laiku bija aizvilktas mākoņiem. Vecajo padomes karavīri kļuva aizvien drūmāki un nerunīgāki. Visas zīmes liecināja, ka šī ziema būs gara un grūta, daudz garāka, nekā mēs ar saviem krājumiem spētu izturēt, pat ja apēstu visus mūsu zirgus.
Tomēr visļaunākais bija tas, ka mēs neredzējām ienaidnieka. Nebija ar ko cīnīties, nebija no kā aizsargāties.
Ap teltīm ložņāja tumsa, sals un bads, bet pret tādiem ienaidniekiem nekā neiespēj ne visstiprākā roka, ne visašākā bulta.
Mēs, Jaunie Vilki, pat sapņojām: lai tad arī būtu nācis Vap-nap-ao ar saviem karavīriem, lai būtu ap- lencis mūsu teltis un sācis kauju, no kuras neviens neizietu dzīvs. Tā vismaz būtu kauja! Kauja, kas nebūtu par kaunu drosmīgiem vīriem, kuri nepazīst bailes no nāves! Un tas būtu labāk nekā nedzirdamie bada soļi.
Mēs sagaidījām ienaidnieku. Sniega Mokasīnu mēneša pēdējā dienā mēs negaidot izdzirdējām ielejas dziļumā … negaisa balsi.
Bija ēdienreize, taču, atskanot pērkona grāvienam, visi izskrēja no savām tipi, sievietes kliedza aiz bailēm, pat karavīri nobāla.
Pār ieleju aizvēlās skaļa atbalss, barga kā pavasara pērkons. Vai tiešām Lielais gars Manitu apžēlojies par savu cilti un ziemas vidū uzsūtījis pirmo pavasara pērkonu? Vai tiešām viņš iegribējis izjaukt parasto dabas kārtību, atsūtīt mums siltumu un dienvidvēja elpu?
Pavasara pērkoni taču allaž sākas ar pirmajiem vēja brāzieniem, ar kuriem reizē pie mums atgriežas zosis, gulbji un visi pavasara putni.
Grāviens sekoja grāvienam, taču zibeņus nemanīja. Tikai kanjona pusē brīžam paplaiksnīja sarkani atspulgi, it kā no tāla ugunsgrēka. Un tad arī no citām pusēm sāka velties dārdi. Tur grāvienu uzmodinātie Klinšu gari svieda lejā no kalnu piegāzēm sniega lavīnas.
Beidzot pērkoni noklusa. Iestājās tumsa. Un tad tumsu pāršķēla divu sardzes vīru kliedzieni. Viņi skrēja un kliedza tā, kā nekad nekliedz karavīri. Balss viņiem drebēja no bailēm. Viņi pieskrēja taisni pie tēva. Tie bija Sarautā Siksna un Zibenīgā Acs. Vecākais no viņiem, Sarautā Siksna, bija pazaudējis pat stopu. Viņi sāka runāt, viens otru pārtraukdami, līdz tēvs pavēlēja viņiem apmierināties.
Mēs klausījāmies Zibenīgās Acs stāstu, un sirds mums pamira.
— Ieradās Vap-nap-ao, — karavīrs stāstīja. — Ieradās šorīt, un viņam līdzi daudz ļaužu. Viņš apstājās pirmajā kanjonā un tur ierīkoja apmetni. Mēs, kā pavēlēts, noslēpāmies. Mēs nesaucām tevi, virsaiti, tāpēc ka Vap-nap-ao ļaudis staigāja bez ieročiem un neizskatījās, ka tie gribētu nākt dziļāk kanjonā. Viņi atnāca tikai līdz pirmajam pagriezienam, līdz Pārkareno Dūru klintīm un ņēmās rakt sniegu, it kā meklētu zem tā trušu alas. Mēs tikai smējāmies. Vap-nap-ao ļaudis raka zem klintīm līdz dienasvidum un tad aizgāja, neatstājuši nekādas sardzes. Mūsu karavīri devās uz to vietu, kur baltie bija rakuši. Taču viņi vēl nepaspēja tur nonākt, kad zeme sadrebēja un uzšāvās augsts uguns stabs, un tajā pazuda Lielais Spārns un citi karavīri. Briesmīgs vējš notrieca mūs sniegā. Kad mēs piecēlāmies, tad ieraudzījām, ka Pārkareno Dūru klintis bija iegāzušās kanjonā. Vap-nap-ao bija uzmodinājis Klinšu garu un izsaucis vētru, zibeņus un pērkonus, tūkstoškārt stiprākus nekā balto ieroču rīboņa, un aizbēris Brāzmainās Straumes kanjonu daudzu citcitam galā saliktu šķēpu augstumā, un tur vairs netiks cauri ne zirgs, ne sieviete, ne bērns.
Tēva teltī jau bija sapulcējušies gandrīz visi ģinšu virsaiši. Viņi bija sanākuši te kopā, kaut arī viņus nebija aicinājusi virsaiša pavēle, un, sadrūzmējušies gar telts sienām, satraukti klausījās, ko stāstīja Zibenīgā Acs.
Zibenīgā Acs beidza savu stāstu. Iestājās klusums. Pēdīgi ilgo klusēšanu pārtrauca Ovasesa balss:
— Cik augstu Vap-nap-ao aizbēra eju?
Zibenīgā Acs noplātīja rokas un tad teica:
— Līdz pusei no kanjona augstuma. Vap-nap-ao nogāza abas Pārkareno Dūru klintis, un tām pakaļ vēlās akmeņu lavīnas. Tur tagad nevar tikt cauri pat karavīrs.
Vairāk neviens neko nejautāja. Pat es, mazs puika, sapratu, kas slēpās aiz šās atbildes.
Uz Sāļo Klinšu zemi veda viens vienīgs ceļš, pa kuru varēja iziet visa cilts. Vasaru bez sevišķām grūtībām no šejienes varēja tikt ārā pa kalnu taciņām. Bet ziemu
un pavasari, karner saule nebūs izkausējusi sniegu, ceļš bija tikai viens — caur kanjonu.
Mums bija licies, ka Sāļo Klinšu ielejā mēs būsim drošībā, tāpēc ka no baltajiem nāksies nosargāt tikai vienu vienīgu ceļu, un tam nevajadzētu daudz karavīru. Taču baltie pat netaisījās ieņemt kanjonu, viņi tīri vienkārši to aizslēdza.
Baltā čūska ar ļauno garu palīdzību bija aizbēris Brāzmainās Straumes kanjonu un tagad varēja nepakļaut savus karavīrus briesmām, varēja mierīgi iet atpakaļ uz savu nometni. Par viņa sabiedrotajiem kļuva sals un bads. Ja mēs netiksim no šejienes projām divu tuvāko mēnešu laikā, biezoknis vairs neredzēs nevienu no ševanēzu cilts.