Bet projām tikt mēs nevarējām.
Nākamajā dienā tēvs, Tanto, Ovasess un Nepemuss devās uz Brāzmainās Straumes kanjonu. Man un Pūcei Ovasess lika nest rezerves slēpes, un tā mēs varējām pavadīt vecos uz aizbērto kanjona izeju.
Todien teltīs nepalika neviena no karavīriem un jaunekļiem. Tēvs visus izsūtīja pa ieleju meklēt iespējamās kalnu pārejas, pa kurām kaut vai mednieki varētu izlauzties līdz biezoknim un sadabūt ēdamo.
Pie kanjona mēs nonācām ap dienasvidu. Nemiers darīja ātrus pieaugušo soļus. Mēs ar mokām tikām viņiem līdzi, un, kaut gan sals nebija gājis mazumā, sviedri mums lija aumaļām.
Pēdīgi mēs apstājāmies tai vietā, kur Vap-nap-.io bija Pārkareno Dūru klintis sagāzis kanjona dibenā.
Viss kanjons bultas pusskrējiena platumā bija aiz- gruvis ar sadragātām klintīm. Milzīgas atlūzas draudīgi nokarājās no virsotnēm. Un likās, visvieglākā vēja pūsma nogrūdīs tās lejā.
Jā, izejas nebija. Pa abām pusēm slējās divu bultas lidojumu augstās kanjona sienas. Priekšā apmēram viena bultas lidojuma augstumā pacēlās nobrukums. Zem tā ļaunie gari bija aprakuši mūsu karavīrus. Neviens te nevarēs tikt cauri.
Mēs vērojām veco sejas, lūkodami saskatīt tanīs kaut cerības ēnu. Velti.
Neviens nebilda ne vārda. Tikai Ovasess piegāja pie tēva un ar roku norādīja uz augšu, kur nokarājās klinšu atlūzas.
Tēvs novērsās no aizgruvuma un pateica tikai divus vārdus:
— Ejam atpakaļ.
Mēs gājām no turienes it kā no Klusējošo Karavīru alas. Bija vēl diena, taču mums sākās dziļa nakts, pēc kuras saule vairs neuzlēks. Mēs neskatījāmies cits uz citu, gājām lēni un klusēdami.
Un tad klusumu pārtrauca tāls sauciens:
— Cēlo Ērgli! Cēlo Ērgli!
Pirmajā mirklī visi nodomaja, ka ļaunie gari smejas par brīvo ševanēzu virsaiti.
Taču tā nebija garu balss. Sauca cilvēks. Pirmais viņu ieraudzīja Tanto un parādīja ar roku: kanjona augšā stāvēja Vap-nap-ao, un atbalss atkārtoja viņa ļaunos vārdus.
— Cēlo Ērgli, es noslēdzu tev izeju no ielejas. Bet es to varu atvērt, kad vien iegribēšu. Man klausa pērkoni. Varu to izdarīt kaut vai šodien pat, ja jūs esat ar mieru padoties Baltā tēva pavēlei un iet rezervācijā. Es aizdzīšu no jums badu un došu visiem gaļu. Bet, ja jūs nebūsiet ar mieru, klintis paliks, kur tās ir. Es aiziešu, bet pie jums atnāks nāve. Vai tu mani dzirdi, Cēlais Ērgli?
Mēs raudzījāmies uz tēvu. Tobrīd es pirmo un pēdējo reizi redzēju viņa seju izmisuma un dusmu izķēmotu. Nekustēdamies, kā sastindzis, viņš lūkojās uz Vap- nap-ao.
Tas atkārtoja saucienu:
— Klausi mani, ševanēzu virsaiti, klausi mani! Kādu atbildi tu man dosi?
Tēvs izrāva Tanto no rokām lielu mednieka stopu un ar kustību, kas bija tik zibenīga kā doma, uzsvieda bultu uz stiegras. Viņa seja piesarka no sasprindzinājuma. Stops nočīkstēja saltajā gaisā, stiegra dobji ievaidējās.
Taču bulta, kaut gan aizlidoja gandrīz līdz kanjona augšējai malai, nevarēja mūsu ienaidniekam nekā padarīt, jo viņš stāvēja pārāk augstu. Bulta pagura lidojumā kā ievainota putna spārni un, nesasniegusi Vap- nap-ao, nokrita zemē, un ieurbās dziļi klinšu nogruvuma pakājē.
— Vai tā ir tava atbilde?! — Vap-nap-ao kliedza. — Cēlo Ērgli! Ļaudis! Atjēdzieties! Es šeit gaidīšu, Cēlais Ērgli! Es gaidīšu šeit!
Taču tēvs soļoja projām. Viņam sekojām arī mēs. Mēs gājām caur kanjona krēslību, un mums pakaļ dzinās Vap-nap-ao kliedziens, kļūdams aizvien klusāks un tālāks.
Pēdīgi tas apklusa pavisam.
Manitu, Lielais gars, bija mūs aizmirsis. Ritēja īsas dienas un garas naktis, ritēja nedēļas, garas kā mēneši. Apklusa sieviešu un meiteņu balsis. Apklusa mazo bērnu klaigas un smiekli. Vienīgā dziesma, ko šais dienās dzirdēja Sāļo Klinšu ieleja, bija Nāves dziesma. Zem klinšu nogruvuma aprakto karavīru sievas atvadījās 110 viņu dvēselēm.
Ļoti drīz Nāves dziesma atgriezās pie mums vēlreiz.
Kaut gan bērni jau bija apklusuši un vecie augām dienām gulēja teltīs, zvērādās ierakušies, aizvērtām acīm, kaut gan ēdamā izsniedza aizvien mazāk un mazāk, pagaidām neviens vēl nebija nomiris badā.
Un tomēr Nāves dziesma vēlreiz atgriezās.
Kopš tās dienas, kad tika noslēgts kanjons, karavīri un jaunieši diendienā devās meklēt kalnu pārejas, pārbaudīdami vasaras taciņas. Mēs zinājām: neviens vēl līdz šim nebija pa tām gājis ziemā, taču patlaban jautājums bija par veselas cilts dzīvību.
Uz visām ielejas malām veda slēpju pēdas. Slēpotāji rāpās augšā piegāzēs, pazuda klinšu plaisās. Pašus drosmīgākos tēvs sūtīja Melno Klinšu ielejas dziļumā Klusējošo Karavīru alas virzienā. Citi lūkoja tikt pāri kalniem, kas noslēdza ieleju dienvidu pusē.
Pēdīgi desmitajā dienā vēlā nakts stundā aizmigušo nometni iztraucēja priecīgi saucieni. Visi pamodās. Kas sauca? Dzeltenais Mokasīns un Paipušiu — Mazais Ūpis, kas nesen reizē ar Tanto bija izturējis asins pārbaudi, iedrāzās tēva teltī.
Viņi atraduši pāreju!
Kaut arī bija vēla nakts, tēvs uzreiz sūtīja mani pēc Ovasesa un Nepemusa — šiem abiem vecajo padomes vīriem, kuri labāk par visiem pazina Sāļo Klinšu zemi.
Abi jaunie karavīri bija priecīgi un lepni. Runāja tikai Dzeltenais Mokasīns, kā daždien vecākais, bet Mazais Ūpis, kaut arī nebilda ne vārda, visu laiku piebalsoja, mādams ar galvu, un, ar rokām vēzīdamies, piepalīdzēja Dzeltenajam Mokasīnam. Tas bija viņš, kas ar saucieniem uzmodināja nometni, un tagad nu ap tēva telti sniegā gurkstēja soļi. Telti ielenca ne vien, kā parasti, puikas, bet bija saradies arī daudz karavīru. Vispirms saskrēja tie, kuru ģimenes bija visvairāk novārgušas un kuriem teltīs bija mazi bērni.