Visu laiku, kamēr Dzeltenais Mokasīns stāstīja, tēvs vērīgi pētīja Ovasesa un Nepemusa sejas. Dzeltenais Mokasīns allaž pameta skatienu uz Mazo Ūpi, it kā meklēdams saviem vārdiem apstiprinājumu.
Cik es tobrīd jutos laimīgs! Mūsu priekšā taču pavērās ceļš uz brīvību …
Dzeltenais Mokasīns un Mazais Upis viņnakt bija devušies uz dienvidiem, uz Ērgļu Klinti. Tur bija neliela kalnu pāreja, pa kuru nekad nemēdza staigāt. Līdz šim neviens arī nebija meklējis ceļu uz dienvidiem pa Putnu taciņām, jo lejāk, gareniski Brāzmainās Straumes tecējumam, veda plats un ērts kanjons.
Dzeltenais Mokasīns bija atcerējies pāreju zem Ērgļu Klints. Jau tad, kad viņš vēl bija Jaunais Vilks, viņš, meklēdams vientuļas ērgļu ligzdas, reizēm aizkūlās līdz pašai pārejai, aiz kuras kalnu nogāze nogriežas uz Klusējošo Klinšu kanjonu. Un no turienes? No turienes ceļš veda taisni uz biezokni! Bet kalnu nogāzes viņpus pārejas bija daudz vieglāk pieejamas nekā Sāļo Klinšu zemes ielejā.
Dzeltenais Mokasīns ar Mazo Ūpi devās uz pāreju. Viņiem gribējās izdibināt, vai pie tās var piekļūt un, izpētot piesnigušās nokalnes, sameklēt kaut mazāko zīmi par iespējamo izeju.
Jau sākumā izrādījās, ka ceļš ir visai grūts. Vairākas reizes viņi bija spiesti griezties atpakaļ un meklēt jau
nas pieejas. Lidz dienasvidum viņi ar mokām veica trešo daļu no pakājes augstuma.
Bet tad viņi uzgāja to pašu akmeņaino, taču lēzno aizu, pa kuru Dzeltenais Mokasīns savā laikā bija aizkļuvis līdz pārejai. No šā brīža viņi jau gāja ātri. Viņus kavēja tikai tumsa. Pāreja bija ļoti tuvu, ne tālāk par diviem bultas lidojumiem.
— Tur var tikt pāri, virsaiti, — Dzeltenais Mokasīns atkārtoja. — Sniegs ir dziļš, taču pāriet var.
Tēvs palūkojās uz Ovasesu. Tas bija vārdos neizteikts jautājums. Tomēr vecā skolotāja atbildi nācās gaidīt ilgi. Tik ilgi, ka Mazais Ūpis neizturēja.
— Tēvs Ovases, — viņš iesaucās, — pat mazi zēni var tur pāriet! Es …
Ovasesa seja pēkšņi noraustījās kā ielenktam vilkam. Paipušiu aprāvās pusvārdā. Jādomā, Ovasess bija briesmīgi apskaities, ja nespēja valdīt pār savu parasti nekustīgo, it kā akmenī cirsto seju.
Paipušiu nodūra galvu kā mazs uti.
— Maz tev gadu, — rāma balsī bilda Ovasess, — maz prāta. Vai gan jaunākie drīkst runāt, kad vecākie klusē?
— Piedod, tēvs … — Mazais Upis nočukstēja.
Ovasess pat nepaskatījās uz viņa pusi. Viņš pagriezās
pret Nepemusu.
— Vai Nepemuss negrib runāt pirmais?
Nepemuss ar rokas mājienu atteicās. Tad Ovasess piemiedza acis un, skaidri nodalīdams vārdu no vārda, teikumu no teikuma, klusā balsī lēni iesāka:
— Es zinu kalnu pāreju pie Ērgļu Klints. Esmu tur bijis jau daudz gadu pirms tā laika, kad Dzeltenais Mokasīns atbrīvojās no mātes uzraudzības. Taču ziemā es tur neesmu bijis nekad. Es zinu, ka ik ziemu ļaunie gari no Ērgļu Klints grūž lejup sniega lavīnas.
Te viņš uzrunāja Nepemusu:
— Un ko par Ērgļu Klinti teiks mans brālis Nepemuss?
— Nepemuss ir divas reizes pārziemojis Sāļo Klinšu ielejā un zina, ka ziemā cilvēkam vajag griezt savus soļus projām no Ērgļu Klints piegāzes.
Vairāk nekā viņš neteica. Es pirmoreiz uzlūkoju viņu un Ovasesu gandrīz ar dusmām. Kā tad tā? Ar savu gudrību un drosmi izdaudzinātajiem karavīriem ir gļēvāka sirds nekā jaunajam Dzeltenajam Mokasīnam un nule iesvētītajam Mazajam Upim? Šie divi taču gandrīz sasnieguši slieksni, aiz kura mūs gaida brīvība, bet Ovasess un Nepemuss nedod vis padomu, kad un kā pārkāpt šo slieksni, izturas kā veci vīri, kuriem gadi atņēmuši spēkus un vecums liek bailīgi iztaustīt katru soli.
Droši vien tāpat domāja arī Dzeltenais Mokasīns.
Acis viņam sadrūma, un, kad viņš atkal sāka runāt, viņa balsī skaidri jautās nepatika:
— Mans tēvs Ovasess un Nepemuss zina par Sāļo Klinšu ieleju vairāk nekā visi mūsu cilts jaunie karavīri. Un tomēr mēs ar Mazo Ūpi šodien piegājām pie Ērgļu Klints divu bultas lidojumu atstatumā. Lai Cēlais Ērglis dod atļauju, un Dzeltenais Mokasīns ar Mazo Upi rīt izies pa kalna pāreju.
Nepemuss mazliet paliecās uz priekšu.
— Vai Dzeltenais Mokasīns nedomā, — viņš bargi vaicāja, — ka Nepemuss novērš acis no Ērgļu Klints kā pārbijies trusis? Lai uzmodinātu ļaunos garus, nevajag pat bultas lidojuma. Reizēm pieliek ar vienu soli.
Vai Dzeltenais Mokasīns un Mazais Ūpis ir aizmirsuši, ka viņi vēl par maz dzīvojuši, lai mācītu citus?
Cēlais Ērglis pacēla roku, un Nepemuss apklusa. Tēva balss bija laipna un labvēlīga:
— Jaunie karavīri ir labi darījuši, iedami uz Ērgļu Klints pusi. Taču Ovasess un Nepemuss zina daudz labāk, kas jādara un kuram vajadzētu mēģināt iet pa šo pāreju. Vajag izlemt ne vien — kuram tas jādara, bet arī kālab. Ja karavīriem arī izdotos pie Ērgļu Klints pārkļūt pāri kalniem, to nevarēs veikt ne sievietes, ne bērni. Kādēļ tad jālaužas uz pāreju? Medību dēļ? Visur ir dziļš sniegs, nāk virsū stiprs sals. Pat vislabākajiem karavīriem vajadzēs dienām ilgi dzīt pēdas, lai nomedītu alni vai briedi. Bet bads pa to laiku siros pa Sāļo Klinšu ieleju. — Te viņš pievērsās Ovasesam: — Ko mans brālis domā par Resno Tirgoni?
Ovasess strauji pacēla galvu, acis viņam iemirdzējās.
— Resnais Tirgonis nav nodevējs, — viņš sacīja.
Tēvs apstiprinot pamāja:
— Resnais Tirgonis nav nelietis. Toties viņš labprāt redz, ka ševanēzi viņam nes zvērādas. Bet vairāk par visu viņš mīl dzelteno dzelzi. Par to viņš dos gaļu, žāvētas zivis, taukus.
— Pie Resnā Tirgoņa nāk cilvēki no Karaliskajiem Jātniekiem, — iebilda Nepemuss.
Ovasess pakratīja galvu:
— Bet Resnais Tirgonis nevēlas, ka ševanēzi iet re- zervācijā. Kas tad nesīs viņam lāču, ūdru un aļņu ādas?