— Tātad ko mēs darīsim? — tēvs jautāja.
Ovasess pacēla roku:
— Pa pāreju izies trīs karavīri. Viņi aiznesīs Resnajam Tirgonim dzeltenās dzelzs rokassprādzes. Viņiem
jāiet piesardzīgi, vislabāk pa naktīm. Atpakaļ viņi atvedīs ragavas, pilnas ar ēdamo, un pārvilks tās pa kalna pāreju. Kad viņi atgriezīsies, pa to pašu ceļu ies citi. Ja mums ik pēc dažām dienām izdosies atvest ragavas ar ēdamo, mēs aizdzīsim pašu briesmīgāko badu un pavasarī mūsu cilts izies no Sāļo Klinšu ielejas brīvajā biezoknī.
— Jā, — sacīja tēvs.
Un Ovasess piebilda:
— Lai mans brālis Cēlais Ērglis atļauj, ka Ovasess rīt ved Dzelteno Mokasīnu un Mazo Ūpi uz Ērgļu Klinti.
— Mans tēvs Ovases! — Mazais Ūpis iesaucās un priecīgi un plati pasmaidīja. Viņa smaids atspoguļojās pat Nepemusa sejā un Ovasesa acīs, tas bija brīnum jauks, kā cerība uz dzīvi un brīvību.
Tēvs bija ar mieru.
Turpat uz vietas tika nolemts, ka pēc tam, kad šie trīs būs laimīgi atgriezušies, to pašu ceļu ies Nepemuss, Tanto un Vikminču ģints Melnais Briedis.
Karavīri izklīda. Pirmajai trijotnei vajadzēja tūliņ posties ceļā. Mēs dzirdējām, kā vīri, salasījušies ārpusē, metas iztaujāt katru, kas iznāk no telts. No paklusām sarunām izlauzās atsevišķi vārdi, ieskanējās priecīgi smiekli.
Es nevarēju iemigt. Nekad savā mūžā nevienu un ne par ko neesmu tā apskaudis, kā apskaudu Dzelteno Mokasīnu un Mazo Upi par viņu rītdienas gājienu. Viņiem vajadzēja pārkāpt nolādētās Sāļo Klinšu ielejas robežas, iziet brīvībā, viņiem vajadzēja izglābt dzīvību visai ciltij.
Mūsu cilts ir maza. Tā kūst kā sniegs pavasarī, padodamās savam liktenim, kā īsā ziemas diena padodas naktij.
Taču, ja mums arī šoreiz laimēsies aizdzīt badu no mūsu tipi, iespējams, ka turpmāk mūs gaida daudz miera un brīves gadu.
Ir pagājuši Lielā Tekumse laiki. Un arī toreiz jau ševanēzi bija pārāk vāji, lai cīnītos ar baltajiem. Tagad mums ir vairs palikusi tikai izsalkušu vilku bara vajāta brieža veiklība. Bet, ja Ovasess, Dzeltenais Mokasīns un Mazais Ūpis veiks kalnu pāreju zem Ērgļu Klints, viņu vārdi uz ilgiem gadiem paliks ševanēzu atmiņā. Sievietes dziedās par viņiem dziesmas, skolotāji stāstīs Jaunajiem Vilkiem par viņu varoņdarbiem.
Nākamajā dienā mazā gaismiņā tēvs sūtīja uz aizbērto kanjonu krietnu pūlīti karavīru un pavēlēja tiem novērst Vap-nap-ao ļaužu uzmanību. Bet Nepemuss, Tanto un Melnais Briedis sekoja Ovasesam^ lai iepazītu pirmās trijotnes ceļu uz kalnu pāreju zem Ērgļu Klints. Pēc piecu vecāko Jauno Vilku (starp tiem bijām arī mēs ar Pūci) dedzīgiem lūgumiem, ko beidzot atbalstīja Nepemuss, tēvs atļāva arī mums doties uz lielo Ērgļu Klints nogāzi.
Diena bija salta, tāpat kā viss pēdējais mēnesis, saule slēpās aiz smagiem, pelēkiem, virs kalniem noslīgušiem padebešiem. Tie visu darīja pelēku, pat sniegu, pat kalnu virsotnes.
Ovasess ar saviem pavadoņiem bija devies ceļā jau naktī. Tā ka tad, kad mūsu pulciņš nonāca līdz tai vietai, no kurienes varēja vērot viņu gaitu, viņi jau bija augstu, gandrīz ap nokalnes vidu.
Mēs, Jaunie Vilki, bijām paņēmuši līdzi no nometnes pa klēpītim žagaru un uzkūrām nelielu uguni. Mēs bijām līksmi šai dienā, pat laimīgi. Mums šķita, ka vislielākās briesmas ir jau garām un mēs izejam uz jaunas labu medību un brīvas dzīves takas.
Taču Nepemuss uzreiz atņēma mums vēlēšanos smieties un jokot. Pašam skaļākajam no zēniem, Melnā Brieža brālim, viņš bez kada brīdinājuma uzšāva ar laso. Mēs visi tūdaļ apklusām.
Mēs raudzījāmies uz Nepemusu padevīgi, tomēr jutāmies aizvainoti. Viņš taču allaž bija tikpat taisnīgs kā Ovasess. Kāpēc tad šoreiz tik bargi sodīja par sīku pārkāpumu?
Tomēr, uztvēris Nepemusa skatienu, kas bija pievērsts mazajām cilvēku figūrām, kuras rāpās pa nokalni augšup, es sapratu viņa dusmu cēloni. Pieaugušie nebija tik pārliecināti un tik mierīgi kā mēs. Izšķīrās cilts liktenis, bet mēs smējāmies un plosījāmies kā mazi puikas, ķerdami līdakas seklā ūdenī.
Teltīs izžāvētie žagari dega gandrīz bez dūmiem. Mēs sēdējām pie ugunskura, un tikai rāmā liesmojošo žagaru sprēgāšana traucēja piesnigušo kalnu dziļo klusumu.
Mēs saspringti vērojām Ovasesa un divu jauno karavīru stāvus, kas izskatījās sīki kā skudriņas. Lāgiem tie pazuda skatienam aiz apsnigušiem klinšu blāķiem, lāgiem kustējās tik lēni, ka šķita stāvam uz vietas.
Tanto un Nepemuss reizēm pārmija pa vārdam, pūlēdamies iegaumēt karavīru ceļu uz pāreju.
Pagāja dienasvidus. Mūsu izplūdušās ēnas uz pelēk- snīgā sniega atkal sāka stiepties garumā. Acu priekšā mums plaiksnījās sarkani un melni loki, vīdēja tumši plankumi, bet mēs neatlaidīgi sasprindzinājām redzi. Un sīkie stāvi tuvojās kalna pārejai …
Mēs visi piecēlāmies kājās. Bija saspringts klusums. Jutu sāpes deniņos. Acis asaroja, tās aizsedza migla, un karavīru stāvi pazuda skatienam.
Un tad … tad kāds iekliedzās. Nezinu, neviens nezina, kuram bija izlauzies kliedziens — Pūcei vai Tanto, vai Nepemusam. Vai galu galā kādam no zēniem — negaidīts un briesmīgs tas noskanēja kā ievainota putna brēciens. Un notika, redziet, kas. Piepeši pie pašas pārejas uzvirmoja balts mākonītis. Sākumā tas bija niecīgs mākulītis, ne lielāks par delnu, taču arī tāds tas uzreiz aizsedza trīs sīkās figūriņas un tad sāka augt, slīdēdams lejup. Gaisā ietrīcējās dobja skaņa, kā tāla vētras atbalss.
Cik ilgi tas turpinājās? Acumirkli vai mūžību? Baltā lavīnas tūcīte slīdēja ielejā, izplūzdama pa nogāzi kā nāves upe.
Pirmais uz kalnu metās Tanto. Bet Nepemuss satvēra mani aiz rokas un iekliedza man taisni sejā: