— Lai vīri skrien šurp ar šķēpiem! Visi nometnes karavīri lai skrien šurp! …
Meklēšana ilga cauru nakti un visu nākamo dienu. Trešās dienas rītausmā atrada Mazo Ūpi. Viņam bija lauzta roka un mazliet saspiestas krūtis. Ne Ovasesu, ne Dzelteno Mokasīnu mums neizdevās sameklēt ar akmeņiem sajauktā sniega gūzmā. Ļaunie kalnu gari nevēlējās atdot savus upurus.
Ap diertasvidu, kad meklētāji, par laimi, bija nokāpuši lejā atpūsties, ļaunie gari nogāza jaunu lavīnu.
Vakarā tēvs lika meklēšanu pārtraukt. Gaisā iešalko- jās silta vēja elpa — uz piesnigušajām kalnu nogāzēm tā varēja kļūt draudoša kā pati nāve. Ērgļu Klints no- karajās pār mums kā Tumsas gara dūre.
Klusēdami atgriezāmies nometnē. Mums blakus soļoja Nāves dziesma.
Mani bērni, mani nabaga bērni,
Klausieties gudrības vārdus,
Klausieties brīdinājuma vārdus,
Ko saka Pavēlnieks, kas radījis jūs,
Ko saka Manitu — Lielais gars.
Apvienojiet totēmus un ģinšu zīmes,
Apvienojiet ciltis un ģintis,
Celieties cīņā pret baltajiem
Kā Tavansentas upe.
XV
Pēc atgriešanās Tanto paņēma mani savā teltī. Pār ieleju skanēja Nāves dziesma. Es biju tik pārguris, ka uz vietas aizmigu smagā bezsapņu miegā.
Tomēr atpūsties neiznāca necik ilgi. Tanto mani uzmodināja, raustīdams aiz rokas. Jādomā, bija vēla nakts, jo neskanēja vairs pat sēru dziesma. Taču teltī dega neliels ugunskurs, un brālis un Tinglita bija saģērbušies kā dienas laikā.
Es ar mokām atģidos. Dažkārt cilvēks atgriežas no miega kā no tāla ceļa, kā no citas dzīves. Arī patlaban man šķita, ka esmu bijis kaut kur tālu tālu, svešā, bet mierīgā pasaulē. Mani atmodināja tikai brīnišķīga ceptas gaļas, trekna lāča šķiņķa smarža. Es pietrūkos kājās un vienlaikus nedroši pavēros uz Tanto. Ko nozīmēja šīs nakts dzīres? Tēvs taču bija pavēlējis līdz pašam pēdējam, kamēr jelmaz var izturēt, taupīt ēdamo.
Tanto apsēdās pie uguns blakus Tinglitai, kura cepa gaļu tik mierīgi, it kā telts būtu pilna ar krājumiem un to pietiktu visgarākajai ziemai. Abi kaut kā neizprotami mani uzlūkoja. Uz mirkli mani pārņēma bailes kā pēkšņi uzplūduši salta vēja brāzma.
— Sat-Ok, — Tanto sacīja, — apsēdies pie mums.
— Klausos, Tanto.
Es apsēdos pretim Tinglitai, pie uguns sildīdams nosalušas rokas. Cik brīnišķīgi smaržoja gaļa! Taču… taču es nolēmu: neēdīšu. Niknums nomainīja bailes.
— Neēdīšu, — es norūcu.
Tanto nepacietīgi atmeta ar roku.
— Es tevi nemodināju ēšanas dēļ.
— Tad jau labi.
Brālis pasmaidīja un palūkojās uz Tinglitu. Tā viņam atbildēja ar smaidu, aiz kura slēpās sāpes. Tanto pastiepa pret mani roku:
— Vai tu nāksi man līdzi?
— Uz kurieni?
— Uz Ērgļu Klinti.
Es kustināju lūpas, taču nespēju izdabūt ne vārda, tikai pamāju ar galvu.
Tad Tanto sacīja:
— Uzklausi mani vērīgi. Baltie mūs ir ieslēguši Sāļo Klinšu ielejā. Ja mūsu dzīvē nekas nemainīsies, ieleja dabūs citu nosaukumu. To sauks par Sevanēzu Nāves ieleju. Visa ieleja kļūs par Klusējošo Karavīru alu. Kas par mums pastāstīs cilvēkiem? Šakāļi un maitu ērgļi?
— Klusē, Tanto, — es čukstus lūdzu.
— To izdarīja baltie, — viņš turpināja, nedzirdēdams
manu lugumu. — Bet tu un eš — mēs esam baltās sievietes dēli.
— Tanto! — es iekliedzos.
Tanto pacēla balsi:
— Jā gan, mēs esam baltas sievietes dēli. Mūsu māte šodien bija šeit. Viņa šeit bija, kad tu gulēji, un atnesa lāča gaļu un sacīja tā: «Manu dēlu dzīslās rit balto un sarkano cilvēku asinis. Mani dēli līdz ar mani nes uz saviem pleciem visu lielo vainu par to, ko baltie nodarījuši ševanēzu ciltij, par visām viņu ļaundarībām un nodevībām. Tāpēc maniem dēliem ir jāpāriet kalnu pāreja un jāizglābj brīvā cilts no nāves un bada, un, pirms viņi dodas ceļā, lai stiprinās ar lāča gaļu kā īsti karavīri, kas iet kaujā.»
— Māte bija šeit? — es vaicāju.
— Jā, — klusu atbildēja Tinglita.
— Klausies, Sat-Ok, — Tanto skarbi izgrūda. — Ļaunie gari nogāza no Ērgļu Klints divas lielas sniega lavīnas un nogalināja Ovasesu un drosmīgo Dzelteno Mokasīnu. Taču pašlaik viņiem nav vairs ne sniega, ne spēka, lai atkal nomaitātu cilvēkus. Vecajo padome nolēma, ka zem Ērgļu Klints nevajag meklēt ceļu uz biezokni. Tomēr Ovasess rāda mums šo ceļu. Viņa gars pasargās mūs un izvadīs pa drošām takām.
— Bet tēvs?
— Nevienam nekas nav jāzina. Mēs iesim, nevērojot virsaiša un vecajo padomes pavēli. Iesim divatā, jo tikai mūsu dzīslās rit balto asinis un tikai mēs divi nesam uz saviem pleciem viņu vainu.
Manā iztēlē pavīdēja baltais mākonītis uz klinšu pārejas un mazās cilvēku figūriņas, kas tajā pazuda. Es izstiepu rokas virs ugunskura un ar delnām skāru liesmas.
— Mēs novelsim no sevis šo vainu, Tanto, — es sacīju, — novelsim, pat ja aiziesim bojā.
— Jūs neaiziesiet bojā, — izdvesa Tinglita.
Kopš šā brīža mēs vairs nerunājām, ēdām klusēdami. Tinglita negribēja apēst ne kumosiņa. Viņa vēlreiz pārlūkoja mūsu sniega slēpes, ieberzēja siksnas ar atlikušajiem taukiem, sašuva manas jakas pārplēsto piedurkni.
Beidzot .pienāca laiks doties ceļā. Mēs apģērbāmies cik iespējams viegli. Paņēmām ceļam mazliet gaļas, un katrs no mums paķēra līdzi pa divi dzeltenās dzelzs rokassprādzes. Vienu pāri mums bija iedevusi māte, otru dāvināja Tinglita. Pat ja viens no mums aizies bojā, mēs nolēmām, otram jāiet tālāk līdz Resnajam Tirgonim, jāmeklē viņa palīdzība. Es vēl nekad pie viņa nebiju bijis, taču zināju ceļu uz Lāčezeru, kur viņš dzīvoja. Tirgoni daudzināja par labu cilvēku. Viņa dzīslās ritēja mūsu asinis. Viņa māte bija kri cilts indiāniete. It īpaši viņš draudzējās ar sivašiem, kuri patlaban atradās kopā ar mums Sāļo Klinšu ielejā. Turklāt viņš pārtika no tirgošanās ar zvērādām, un tās viņam nesa sivaši un ševanēzi.