Tanto, tāpat kā tēvs un Ovasess, bija pārliecināts, ka Resnais Tirgonis mums palīdzēs.
Taču vai mēs nokļūsim līdz viņam?
Kad izgājām no telts, nakts vēl bija melna kā izdedzis mežs. Bija tikko pāri pusnaktij. Par laimi, atkal piecirta sals un aizgainīja silto pavasara vēja pūsmu.
Nometne gulēja cietu miegu. Mēs apmetām tai likumu, lai suņi nejūt. Kad izgājām uz taciņas, kas veda uz'Ērgļu Klinti, es atskatījos. Dziļā tumsā kā sarkana zvaigznīte mirgoja uguntiņa — tur Tinglita stāvēja uz telts sliekšņa. Kaut arī viņa nevarēja mūs redzēt, es pamāju viņai ar roku un nedzirdami nočukstēju atvadu vārdus.
Turpretim Tanto neatskatīdamies devās uz priekšu ne ātru, bet platu tāla ceļa soli. Viņš nesteidzās. Mēs gājām pa Ovasesa, Dzeltenā Mokasīna un Mazā Ūpja pēdām, mums priekšā bija daudzu stundu gājiens.
Pie milzu nogāzes, kuras virsotnē rēgojās baltais Ērgļu Klints siluets, mēs nonācām, kad debess austrumu pusē metās blāvi pelēka. Šeit Tanto apstājās, pagriezās ar seju pret Ērgļu Klinti un pacēla rokas.
— Mans tēvs Ovases, — viņš sauca, — mans tēvs Ovases!
Mani sagrāba bailes. Varena atbalss aizvēlās pa ieleju, likās pat, ka tā nav atbalss, bet tāla karavīra balss, kas, pirmsausmas tumsas slāpēta, atbild Tanto saucienam.
— Mans tēvs Ovases, — Tanto atkārtoja, — uzklausi savus dēlus! Tevi sauc Tanto un Sat-Oks, mēs esam no ševanēzu cilts Pūces ģints. Tu pats devi mums vārdus, pats saņēmi mūs no mātes rokām un vedi caur biezokni un pār kalniem. Tu uzmanīji mūsu soļus un mācīji mūs savā gudrībā. Tagad mēs nākam pie tevis, tēvs Ovases. Palīdzi mums pāriet pār Ērgļu Klinti, vadi mūsu soļus, atvairi ļaunos garus. Mēs ejam pa tavām pēdām, lai glābtu ševanēzu cilti. Palīdzi mums, tēvs Ovases!
«… Ovases!» atsaucās tāla balss.
Tanto nolaida rokas un sāka kāpt augšup pa Ērgļu Klints nogāzi. Es viņam sekoju.
Rītausma mūs sastapa jau krietnā augstumā. Ceļš pagaidām nebija grūts. To bija iesliedējušas ševanēzu slēpes, kad viņi vakardien kāpa kalnā glābt lavīnas apbērtos brāļus.
Tanto joprojām gāja pa priekšu, taču no tā brīža, kad mēs sākām kāpt pa nogāzi augšup, viņš bieži atskatījās, pārbaudīdams, vai tieku viņam līdzi. Beidzot viņš gausināja soli, kaut gan nogāze šeit vēl bija slīpa un pēdas, pa kurām mēs gājām, vijās starp akmens blāķiem kā pats ērtākais un drošākais ceļš, neskarot stāvās kaupres un sniega pieputinātās aizas.
Mēs gājām klusēdami. Pūkainais sniegs gurkstēja zem kājām. Diena bija skaidrāka nekā līdzšinējās. Mākoņi bija zaudējuši savu drūmo pelēcīgumu un tagad vizēja sudrabaini kā zivs zvīņas saulē. Sals nepielaidās, bet, šķiet, pat pieņēmās.
Es gāju, galvu nodūris, apkārt neskatīdamies, neatlaidīgi vērodams pēdas zem kājām. Kuras no tām bija Ovasesa slēpju pēdas?
Es redzēju savā priekšā viņa seju, tumšo, dziļo acu spožumu, varbūt pat dzirdēju skolotāja balsi, balsi bez vārdiem, kā atbalsi — tā dažkārt dzirdam sarunu aiz telts sienas.
Viņš bija vadījis Tanto un mani pa meža takām, pār upēm un ezeriem, pa visienTmūsu dzīves ceļiem, sākot ar to dienu, kad mēs atstājām savas mātes telti. Nav pagājušas vēl ne divas dienas no tā brīža, kad viņš nozuda baltajā sniega mākonī…
Un nu viņš atkal veda mūs. Mēs gājām pa viņa pēdām, likām savu slēpju soli tais vietās, ko bija ieminusi viņa kāja. Viņš arī šobrīd palika mūsu aizstāvis un skolotājs. Viņš vadīja mūs šodien pa bīstamo, nāves elpas apdvesto Saules ceļu, lai atvairītu ļauno likteni no pēdējās brīvās cilts. Un ikreiz, kad manā iztēlē pavīdēja baltais mākonis, kas bija pacēlies no Ērgļu Klints, bailes sagrāba manas domas, žņaudza man sirdi un kaklu, es saucu palīgā skolotāja piemiņu, viņa skarbo balsi un visugudrākā drauga skatienu.
Mēs jau bijām nostaigājuši krietnu ceļa gabalu, kad Tanto apstājās atpūsties. Un tad es pirmo reizi palūkojos apkārt, paraudzījos lejup uz lielo Sāļo Klinšu ieleju un pametu skatienu uz augšu. Mēs bijām jau pusceļā uz kalna pāreju, kaut gan dienasvidus vēl bija tālu. Juceklīga klinšu gūzma aizsedza mums skatu tiklab uz ieleju, kā arī uz kalna pāreju. Taču uz sudrabainā mākoņu auta skaidri iezīmējās milzīgā, blāvi pelēkā Ērgļu Klints. Tā stāvēja, nolīkusi pār mums, it kā draudēdama ar kaut ko vai kaut ko solīdama. Es uzlūkoju to ar naidu. Tā bija ienaidniece, Ovasesa un Dzeltenā Mokasīna slepkava. Līdz šim es baidījos uz to skatīties — baidījos, ka mani uzveiks paša bailes, ka es izbīšos no ļauno kalnu garu draudiem. Taču patlaban bažām manā sirdī vairs nebija vietas. Es zināju, ka tagad es to nīstu Ovasesa un Mokasīna nāves dēļ. Un cīnīšos ar to kā līdzīgs ar līdzīgu.
Mēs nekā nerunājām. Tanto nodalīja sev un man nedaudz ēdamā. Ērti ierīkojušies uz plakana klints bluķa, mēs košļājām sulīgo, vēl nesasalušo lāča gaļu. Piepeši Tanto ar roku norādīja uz kaut ko, un es pietrūkos kājās: virs mums no Ērgļu Klints pacēlās liels putns un laidās uz ielejas pusi, bet, sastapies ar vēja brāzmām, strauji pagriezās uz kalniem un, lēni cilādams spārnus, nozuda aizN sniega klātās virsotnes taisni tai vietā, kur vajadzēja būt pārejai. Mēs saskatījāmies. Vai tā nebija
zīme? Laba vai slikta? Uz šo jautājumu varētu atbildēt tikai Rūgtā Oga. Viņš mums paskaidrotu, vai putns bija Jauno garu sūtnis vai nesa mums vēsti no Ovasesa, kas rādīja mums ceļu. Tanto acīs, tāpat kā manās domās, cerība cīnījās ar nemieru, drosme ar bažām. Taču mēs abi sapratām: kam jānotiek, tas lai notiek drīzāk. Nevilksim garumā. Iesim uz priekšu.