Mēs atkal piesējām slēpes un devāmies tālāk. Es nejutu noguruma. Daži kumosi gaļas man bija devuši jaunus spēkus, un es mazliet pieliku soli. Turēdamies Tanto uz papēžiem, es spiedu viņu iet ātrāk. Tikai kad viņš dusmīgi atskatījās, es atkal piemērojos viņa lēno, bet izteikti vienmērīgo, piesardzīgo soļu ritmam.
Iešana kļuva aizvien grūtāka.
Atkal un atkal ceļu aizsprostoja stāvas kraujas. Kaut arī mēs gājām pa iesliedētām pēdām, kājas aizvien biežāk slīdēja stāvās nogāzēs, aizvien biežāk no sniega apakšas rēgojas ārā asi, šķautnaini akmeņi, kas klāja nogāzes augšējo daļu. Vajadzēja uzmanīties, lai nesalaužam slēpes.
Nejauši paskatījies atpakaļ, es tikko neiekliedzos. No vietas, kur es stāvēju, pavērās skats gandrīz uz visu ielejas rietumu daļu, un tur, starp divām klinšu sienām, kas tālumā sagāja kopā, es ieraudzīju kā mazus punktiņus mūsu teltis, dūmu grīstītes, kaut kādas kustības un dzīvības zīmes.
Tas bija tā, it kā es būtu izdzirdējis vistuvāko cilvēku sveicienu.
— Sat-Ok!
Tanto nikna, kaut arī klusa balss atrava mani no mūsu nometnes ainavas. Taču brālis bija palicis stāvam ne tikai tālab, lai pasauktu mani. Viņš, jādomā, bija nolēmis, ka ar slēpēm tālāk vairs nav ejams. Zem sniega paslēpušies akmeņi bija pārāk bīstami, un sabojātas slēpes padarītu mūs pavisam nevarīgus gājienā caur biezokni.
Uzsējuši slēpes uz muguras, mēs virzījāmies tālāk. Tikai tagad es sapratu, kāpēc aizvakar, kad vēroju vīrus, kas kāpa uz pāreju, man brīžam likās, ka tie nekustas no vietas.
Sākās pats grūtākais ceļa posms. Nogāze kļuva aizvien kraujāka. Mūsu ceļa vienā pusē slējās aizvien stāvākas krantis.
Tanto nepielika un negausināja soli, taču nogurums jau lika sevi manīt. Mēs abi smagi dvesām. Garaiņi, kas plūda no mutes, sasaldami aukstajā gaisā, lipa pie skropstām un uzacīm, bet tai pašā laikā no deniņiem un pieres ritēja sviedri.
Visļaunākais bija tas, ka tādā augstumā mūs sāka mocīt kalnu vējš. Sākumā tas bija straujš, taču viegls, bet tad aizvien pieņēmās spēkā. Drīz tas triecās mums mugurā, drīz paskrējās no sāniem, drīz riekšavām svieda sausu sniegu taisni acīs.
Tanto atkal apstājās. Sākumā es nesapratu, bet tad ieskatījies apjēdzu, kāpēc man kājas jau sen grimst dziļi sniegā.
Es pašlaik gāju tikai pa … Tanto pēdām. Pa labi, stāvajā kalna nogāzes kraujā, bija palikušas beidzamās pēdas, ko ieminuši tie, kas visu garo nokrēsli, visu cauru nakti un nākamo dienu bija pūlējušies atrast sniega apbērtos karavīrus. Mēs gājām lavīnas gultnei apkārt ar līkumu. Virs mūsu galvām pamazām izauga Ērgļu Klints siluets. Kaut kur šeit bija palicis Ovasess,
kaut kur šeit gulēja Dzeltenais Mokasīns, jautrais un drošsirdīgais mednieks, straujš kā jauns briedis.
Man negribējās skatīties uz augšu. Lāgiem likās, ka esam jau gluži tuvu, ka nupat, nupat mūsu skatienam pavērsies brīvās zemes ainava. Taču es pazinu šo kalnu mānīgumu, kad virsotne visu laiku šķiet tuvojamies, bet joprojām paliek tāla.
Tagad mēs jau gājām ļoti lēni. Tanto ar lielu piesardzību izraudzījās ceļu. Iekām spēra soli, viņš iztaustīja sniegu ar šķēpa kātu, tomēr ne vienu reizi vien iekrita sniega aizputinātās plaisās. Vējš pieņēmās. Tas ķērās uz muguras uzsietajās slēpēs, raudzīja atraut mūs no kalna slīpnes. Pēc katriem piecpadsmit, divdesmit soļiem mēs apstājāmies atvilkt elpu. Pāri mums nokarājās Ērgļu Klints akmens sienas, sudrabainu sniega dzīparu aizaustas. Kur ir pāreja? Pa labi, viņā malā aizai, pa kuru vakar bija vēlusies lavīna, un tās kreisajā pusē, pa kuru rāpāmies mēs, sniegs gulēja kā smaga nojume. To nebija varējusi izkustināt pat lavīna. Varbūt tas gaida mūs?
Aiza kļuva aizvien šaurāka. Tās sienas jau bija tik stāvas, ka mēs īstenībā vairs negājām, bet rāpāmies pa apsnigušo un noledojušo klints kraujumu. Man sāka trūkt elpas. Taču ne Tanto, ne es — mēs neapstājāmies ne uz mirkli. Mēs nezinājām, cik vēl atlicis līdz pārejai: viens vai divi, vai tikai puse bultas lidojuma. Vienīgi to mēs zinājām skaidri: ka atrodamies mūsu ceļa visbīstamākajā vietā. Un tāpēc nedrīkstam apstāties. Ik solis ir dārgs kā dzīvība un ik mirklis — arī.
Pēdīgi mūsu priekšā izauga milzu akmens bluķis, kas aizsedza Ērgļu Klinti. So bluķi vajadzēja apiet zem nokarenā sniega juma vai arī rāpties taja no tās puses, kur tas pieslējās stāvai klinšu kraujai.
Tanto šaubījās tikai acumirkli. Aizbāzis cimdus aiz jostas, viņš izvilka nazi un sāka dobt apledojušajā akmenī robus rokām un kājām.
Klints bluķis slējās gandrīz vertikāli. Es vēros tajā, acis piemiedzis. Pavirši paskatoties, kāpiens šai vietā nešķita bīstams, ja neņem vērā to, ka, krītot no apledojušā klints bluķa, neviens vairs nevarētu noturēties. Viņš noveltos dziļi lejā, uzmodinātu lavīnu un pats savu nāvi …
Es stāvēju turpat, līdzās Tanto. Klints bluķa pakājē, starp to un akmens krauju, bija paplata plaisa, kurā es varēju ērti paslēpties.
Tanto jau bija izcirtis trīs pakāpienus un parāpies augšup par cilvēka auguma tiesu. Viņš kala ceturto pakāpienu, turēdamies pie klints kā dzenis pie koka, kad es, piepeši pametis skatienu augšup virs viņa galvas, iekliedzos:
— Rāpies zemē, Tanto! Rāpies zemē!
Par laimi, viņš noticēja saucienam bez domāšanas, nošļūca pie manis un uzreiz iespraucās plaisā starp Ērgļu Klinti un akmens bluķa sāniem. Mēs saspiedāmies tur, bet mums virs galvas sāka dārdēt uzmodinātās lavīnas balss.